Manuprāt, tādi Aizkraukles rajona pagasti kā Mazzalve, Pilskalne un Kurmene nolemti iznīcībai, jo mēs fiziski nevaram paspēt ierasties ugunsgrēka vietā laikus.
Manuprāt, tādi Aizkraukles rajona pagasti kā Mazzalve, Pilskalne un Kurmene nolemti iznīcībai, jo mēs fiziski nevaram paspēt ierasties ugunsgrēka vietā laikus. Tāda ir valsts politika, taču lauku cilvēks jau par to nedomā.
Jau otro nedēļu esmu atvaļinājumā, cenšos nedomāt par darbu un uzkrāt spēkus. Aizvadīju nedēļu kopā ar ģimeni, strādājām, atpūtāmies un priecājāmies, ka beidzot ir sākusies ilgi gaidītā vasara.
Pirmsvēlēšanu drudzis Latvijā jau sācies pirms vairākām nedēļām, un, liekas, tas ilgs vēl pāris mēnešu. Ziņās un informatīvajos raidījumos aizvadītajā nedēļā visbiežāk stāstīja par kārtējiem politisko partiju “trikiem” un daudzsološajiem piedāvājumiem. Mani vairs nepārsteidz, ka politiskās partijas piesaista slavenības, tādējādi ceļot savu reitingu. Pagājušajā nedēļā Zaļo un zemnieku savienība paziņoja, ka olimpietis — svarcēlājs Viktors Ščerbatihs — 9. Saeimas vēlēšanās kandidēs no viņu saraksta. Skaidrs, ka partijas cīnās par katru vēlētāju balsi, un noteikti joprojām daļa iedzīvotāju balso par konkrētu cilvēku. Agrāk tantes savu balsi atdeva Anatolijam Gorbunovam, jo viņš viņām patika, tā arī tagad balsos par kādu slavenību. To, ka populāri cilvēki iesaistās politikā, neatbalstu, bet arī nenoliedzu. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle.
Regulāri skatos žurnālista
Jāņa Dombura veidoto raidījumu Latvijas Televīzijā “Kas notiek Latvijā?” un uztveru to kā skaisti iestudētu teātra izrādi. Politiķi, kuri piedalās raidījumā, nerisina problēmas un neatbild uz viņiem uzdotajiem jautājumiem, bet pēc iespējas vairāk cenšas nomelnot savus oponentus. Viņi “rej viens uz otru” un izvairās no atbildības par notikušo. Vai tad tā jākārto tautai nozīmīgas lietas? Skatoties šo raidījumu, priecājos, ka esmu tālu no lielās politikas, un secinu, ka šajā jomā Latvijā vēl ilgi nekas nemainīsies. Domāju, ka jānāk jaunai paaudzei, citādi domājošiem cilvēkiem ar speciālu izglītību, lai sakārtotu valsti un iznīdētu stagnācijas paliekas. Lai valstī ieviestu kardinālas pārmaiņas, pie varas jābūt cilvēkiem, kuri vēlas celt valsts ekonomiku un labklājību, nevis tikai uzlabot savas ģimenes finansiālo situāciju. Viens jau nav cīnītājs. Man ļoti patika, kā pirms vairākiem gadiem Einars Repše pieteica sevi politikā, viņam tomēr bija labas idejas, kā uzlabot valsts labklājību.
Pagājušajā nedēļā kolēģi piedalījās traģiskas auto avārijas seku likvidēšanā Neretā, kad cietušo vajadzēja izvilkt no sadragātas automašīnas. Šogad aprit 10 gadu, kopš strādāju par ugunsdzēsēju Neretā. Diemžēl situācija tikai pasliktinās. Nākotnē plānotā autoceļa Vecumnieki — Subate sakārtošana, manuprāt, palielinās avāriju skaitu. Regulāri palīdzam autoavārijās cietušajiem, un tādu gadījumu kļūst arvien vairāk. Tas skaidrojams ar to, ka tikt pie braucamā mūsdienās ir ļoti vienkārši, un daudz ir tādu, kuriem nav autovadītāja apliecības. Laukos tā ir problēma, taču ne jau ugunsdzēsēji to var atrisināt.
Gada sākums mums, ugunsdzēsējiem, bija ļoti saspringts. Īpaši kūlas dedzināšanas kulminācijas laikā, kad ģimene mani gandrīz nemaz neredzēja mājās, cēlos un gāju strādāt arī nakts vidū. Nepatika, kā valdība centās apkarot kūlas dedzinātājus, tas ir bezjēdzīgi. Pirms dažiem gadiem kādā no Skandināvijas valstīm kūlu atļāva dedzināt un pat speciāli apmācīja, kā tas jādara. Līdz ar to mazāk problēmu visiem — cilvēks dedzina kūlu, stāv klāt un uzrauga, lai nesākas ugunsgrēks, nevis iemet sērkociņu sausās zāles laukā un mūk prom, kā tas notiek pie mums.
Teikšu, ka ugunsdzēsēja darbs nav grūts, bet atbildīgs. Mēs esam atbildīgi par tiem cilvēkiem, pie kuriem braucam, lai palīdzētu, taču tas ne vienmēr izdodas. Pārmetums valstij: nedrīkst taupīt līdzekļus iedzīvotāju drošībai, taču tā notiek. Neretā ir daudz koka namu ar malkas apkuri, un cilvēki bieži neapzinās, ka laikus neiztīrīts skurstenis var izraisīt ugunsgrēku.
Neretas postenī esam 10 cilvēku — četras maiņas, katrā pa diviem ugunsdzēsējiem, maiņas autovadītājs, kuram vienmēr jābūt gatavam kādu nomainīt vai aizvietot, un es. Mums jābūt gataviem doties izbraukumā visu diennakti, taču valdība nesaprot, ka ugunsgrēku jāsāk dzēst laikus, tikai tad varam kaut ko glābt. Manuprāt, tādi Aizkraukles rajona pagasti kā Mazzalve, Pilskalne un Kurmene nolemti iznīcībai, jo mēs fiziski nevaram paspēt ierasties ugunsgrēka vietā laikus. Tāda ir valsts politika, taču lauku cilvēks jau par to nedomā. Viņš zvana mums, gaida mūs, un vilšanos radām mēs, ja nespējam palīdzēt. Strādājot ugunsdzēsējos, daudz nācies pieredzēt, taču viens gadījums spilgti palicis atmiņā. Zvanīja kāda lauku sieva un stāstīja, ka no stiprā vēja gāzušies divi elektrības stabi un aizdegusies kūla. Liesmas izplatījušās līdz pat malkas šķūnim, un uguns pārmetusies uz turieni. Pirms viņa saka, kurp jābrauc, pajautā, vai par to nevajadzēs maksāt, jo naudas neesot. Tik tālu jau esam nodzīvojušies, ka lauku cilvēki baidās zvanīt ugunsdzēsējiem, jo nezina, vai par to būs jāmaksā. Labāk lai deg. Skumji noraudzīties, kā cilvēki samierinājušies ar visu. Diemžēl laukos trūkst arī informācijas.
Pagājušajā nedēļā vēl ne rima atskaņas par mate mātikas eksāmenu vidusskolas absolventiem. Atceros, kā eksāmenus kārtoja pirms vairākiem gadiem — visā Latvijā vienlaikus televīzijā nodiktēja uzdevumus, un nebija nekādu problēmu. Domāju, ka tā ietaupīja arī daudz līdzekļu. Uzskatu, ka tā ir tikai nevajadzīga ažiotāža, lai kāds sev pievērstu uzmanību. Nebūtu pārsteigts, ja arī šim “trikam” ar eksāmenu būtu kāda saistība ar vēlēšanām.
Katram jādara tas, kas izdodas vislabāk. Bērniem ir liela nozīme, jo tā ir paaudze, kas viesīs pārmaiņas. Es ar saviem puikām eju zvejot, tāpat kā pirms vairāk nekā simts gadiem Dienvidsusējas krastos to darīja Jaunsudrabiņš.
