imants@staburags.lv
Secieti Dzintaru Kazakeviču varētu dēvēt par vienu no tiem cilvēkiem, kurš nevis vienkārši dzīvo laukos, bet ar savu piemēru pierāda, ka arī šodien iespējams būt saimniekam savā zemē. Viņš ar ģimeni dzīvo pašā Seces centrā, Līvānu projekta māja. Līdzās tai ir trīs siltumnīcas, kurās audzē puķes un dārzeņus.
Pie Dzintara viesojos maija beigās. Kad pirms tam jautāju, kā atrast viņa saimniecību, viņš saka — brauc pa Torņa ielu līdz galam, kur tās lielās siltumnīcas. Lielajā siltumnīcā, kurā iegājis mēģinu saskatīt saimnieku, aug tūkstošiem dažādu krāšņu augu. Ir ap pieciem pēcpusdienā un pircējas te nomaina viena otru. Dažas staigā starp puķu plauktiem, rūpīgi izvēloties pirkumu. Cita savu izvēli jau veikusi un siltumnīcas priekšā sakrāvusi puķupodus. Pircējas no Daudzevas pie Dzintara uz Seci brauc katru gadu. Izvēlas puķes stādīšanai pie mājas un kapiņos. “Pašiem nav laika, izdevīgāk atbraukt, paņemt gatavu,” saka daudzeviete Kitija. “Vedekla mani vairs nelaiž, bet man vajag,” saka līdzbraucēja. “Man vecīts nomira, tagad vajag daudz puķu.”
Saruna ar siltumnīcu saimnieku ir ar pārtraukumiem — vienā brīdī iejaucas telefona zvans, citā jāsaskaita pirkumi un jānorēķinās.
Starp puķu audzētājiem Dzintars ir viens no lielākajiem Aizkraukles novadā. Pie viņa brauc klienti, tajā skaitā no Jēkabpils un attālākām vietā. Ir dienas, kad piekrāvis pilnu zilo busiņu, pats dodas pie pircējiem.
Kartupeļu audzēšana nav modē
Sākums viņa dārzniecībai ir 2013. gadā. No nulles, klajā laukā. Lielā 40×8 metru siltumnīca, kurā runājam, bija pirmā no trim. To palīdzēja uzcelt meistari, bet pārejās divas tapušas paša spēkiem. “Visu no A līdz Z, kaimiņi tik atnāca palīgā uzvilkt plēvi. Pirmajai neaprēķinājām slodzi. Kad sakarinu ap astoņiem simtiem podu, redzu, ka kores ieliecas,” stāsta Dzintars.
Dārzkopja amatu nav mācījies skolās. Mācījies Vecbebros par pavāru, bet šis darbs nepatīk un arodā neesot pavadījis ne dienu. Toties visiem krāšņumaugiem zina ne tikai tautā lietoto, bet arī latīnisko nosaukumu. Audzēšanas noslēpumus atklājis, mācoties no savām kļūdām. Senāk ar ko līdzīgu — kāpostiem, tomātiem, samtenēm, cinnijām esot aizrāvies sievastēvs. Vēlāk ziedu audzēšanai pieķēries Dzintars. Pamēģināja leduspuķes, mēģināja audzēt nokarenās puķes. Ilgu laiku tās bija ļoti pieprasītas, bet pēdējos gados cilvēki kļuvuši taupīgāki, cenšoties paši tās izaudzēt. Dzintars saka, ka tie, kas līdzīgi kā viņš audzē un pārdod nokareno puķu stādus, sev rok bedri, piedāvājot tos agri pavasarī. Cits jautājums, vai nopirkto stādiņu mājās mokot, panāk vēlamo rezultātu. Tas pats sakāms par gurķiem. Pārdodot stādus, zaudē daļu pircēju, kas atnāktu ražas laikā. Turklāt rezultāts bieži vien nav tāds, kā gribēts. Iebilstu Dzintaram, saku, ka cilvēks tomēr ir slinks, es tajā skaitā, labāk izvēlas jau gatavu gurķi. Dārznieks gan iebilst, ka pēdējos gados cilvēki tomēr paši cenšoties tos izaudzēt. Kartupeļu audzēšana mazdārziņos gan vairs neesot modē. Turklāt kartupeļu patēriņš samazinās. Jauniešiem nepatīkot garais gatavošanas process.
Puķu būs uz pusi mazāk
Dzintaram līdz šim svarīgāks bijis puķu bizness, pārējais, kā pats saka — naudas apgrozīšana. Siltumnīcā, kas tuvāk mājai, aug gurķi. Pavasaris tiem bija īpaši nelabvēlīgs — vēss un mitrs, liela daļa potenciālās ražas aizgāja bojā. Lai arī visas siltumnīcas ir apkurināmas, neizdevās nodrošināt optimālo temperatūru, kas sekmētu augšanu. Pārāk vēsā laika dēļ aizmetušie gurķi neauga, bet sapuva. Kopumā milzīgi zaudējumi.
Tomēr šogad pirmo gurķu ražu ieguva martā, kad uzdzina karstumu. Tos izaudzēja lielos podos. Saimnieks piebilst, ka pagājušā gada 2. septembrī, savā dzimšanas dienā, novāca otro gurķu ražu.
Lai gurķis normāli augtu, siltumnīcas augsnei jāuzsilst līdz vismaz 15 grādiem. Tomēr šis pavasaris nelutināja. Ietekmēja vēsums, mitrums, turklāt augus nemiglo, tāpēc lapas un augļi sāk pūt. Dzintars saka: “Pašlaik ir sajūta, ka rokas nolaižas un uz nākamo gadu puķu apjomu uz pusi samazināsim. Gurķi gan nespēj pieaugt tik daudz, cik cilvēki tos pieprasa. Tāpēc iespējams, ka nākamajā sezonā gurķu daudzumu palielināsim.”
No skolas sola siltumnīcā
Dzintara saimniecībā augi ir ne tikai skaistumam. Drīz darbu pie puķēm nomainīs ar kartupeļu, burkānu, biešu, sīpolu, kāpostu audzēšanu. “Šāda pavasara dēļ darbi iekavējušies par trim nedēļām. Maija beigās ar steigu jāstāda kāposti, bet siltumnīcas tik pilnas ar ziediem kā vēl nekad dzīvē,” saka saimnieks.
Vienīgais palīgs Dzintaram ir sieva Lelde. Viņa pēc profesijas ir skolotāja. Palīdz arī dēls Matīss. Viņam savi pienākumi. Jāsanes malka krāsnīm, tās jākurina. Dienā, kad esmu saimniecībā, Lelde tikko atbraukusi no eksāmena vērtēšanas Skrīveros. No skolas pa taisno uz siltumnīcu. Citu palīgu nav. Reiz paņemtie gribot lielu algu, bet darbu paveic tā, ka pēc tam visu jāpārdara. Šad tad atnākot draugi, izpalīdz bez atlīdzības.
“Kā sākam kurināt janvāra beigās, tā sākas darbs bez apstājas, līdz vēlam rudenim, kad jāskābē kāposti,” stāsta Dzintars. Ziemā piķēšana notiek katru dienu līdz pusnaktij un Lelde viena pati izpiķē visus e-ntos stādu tūkstošus.
“Reti kurš saprot, ko nozīmē izaudzēt. Visiem, kuri saka, ka grib nodarboties ar puķu audzēšanu, saku — nesāciet! Pārāk dārgi. Labāk uz riņķi gurķus un zemenes. Būs četras reizes mazāk izdevumu.
Man puķes ir tāpēc, ka patīk. Citādi ar to neņemtos,” sarunas beigas atzīst Dzintars.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.
Reklāma