Pienākot vasarai, vecākiem nekļūst vieglāk, ka bērni sekmīgi beiguši mācību gadu un pārcelti nākamajā klasē, jo galvassāpes sagādā viņu nodarbināšana.
Pienākot vasarai, vecākiem nekļūst vieglāk, ka bērni sekmīgi beiguši mācību gadu un pārcelti nākamajā klasē, jo galvassāpes sagādā viņu nodarbināšana. Mūsu valstī nez kādēļ pieņemts problēmas risināt ačgārni. Arī šoreiz kā alternatīva skolēnu nodarbinātībai vasarā izskanējis ierosinājums pagarināt mācību gadu. Tā teikt, ja vasaras brīvlaikā valsts nespēj nodarbināt skolēnus, tad lai viņi labāk vasaru pavada skolas solā nekā bezdarbībā. Skaidrs, ka mūsdienās lielākā daļa jauniešu nepiekristu ravēt kartupeļu vagas vai auklēt mazuļus, lai nopelnītu skolas grāmatām. Laiki mainījušies, jauniešu prasības augušas. Rīgā esot grūti aizpildīt pat valsts subsidētās darbavietas, jo rīdzinieki “par grašiem” strādāt negrib.
Daudzviet Eiropā jau tagad vidējais mācību gada garums ir desmit mēnešu. Ja Latvijā līdzšinējos deviņos mācību mēnešos noteikto stundu skaitu sadalītu garākā laika posmā, vidējais stundu skaits nedēļā samazinātos. Tas nozīmē, ka samazinātos arī skolotāju slodžu skaits un izmaksājamo algu kopsumma mēnesī. Tā ir arī iespēja no esošajiem līdzekļiem paaugstināt algas tiem skolotājiem, kuri turpinās darbu skolā. Tā kā stundu skaits saglabātos iepriekšējais, skolēniem samazinātos slodze un vairs nevajadzētu runāt par bērnu pārslodzi.
Mācību gada pagarināšana atrisinātu arī saasināto ielas bērnu problēmu, jo vecākiem nav kur bērnus atstāt, un skolas sols būtu labākais risinājums. Krietni ietaupītu arī pašvaldības, samazinot elektrības un siltuma izmaksas. Būtu jātērē mazāk līdzekļu bērnu atpūtas nometņu organizēšanai vasarā.
Pirms vairākiem gadiem izglītības ministrs Māris Vītols jau nesekmīgi mēģināja pagarināt mācību gadu, taču toreiz bija liela gan no skolēnu, gan skolotāju pretestība.
Domāju, ka ierosinājums pagarināt mācību gadu nav peļams, lai skolēniem samazinātu slodzi, taču to nevajadzētu piedāvāt kā alternatīvu vasaras brīvlaika “lietderīgai” pavadīšanai.
