Kristīne Andrule: dzimtas pētniecība ir interesanta. Viss sākās kā joks

Ar aizkrauklieti Kristīni Andruli iepazinos pirms kāda laika, tad mūsu ceļi šķīrās. Nesen viņu satiku atkal, tad arī uzzināju, ka viņas dzīvē daudz kas ir citādāk. Kristīne mainījusi uzvārdu, otrreiz kļuvusi par māmiņu un pievērsusies dzimtas pētniecībai.

Turklāt izdevusi savas tantes Otīlijas Uzānes autobiogrāfisko darbu “Vizbuļu laiks”, kura prezentācija norisinājās pagājušajā mēnesī. Ar Kristīni sarunājamies par dzimtas saknēm, to izzināšanu un nozīmi katra dzīvē.

Skrīveri ir īpaši

— Grāmatas atvēršanas svētkos uzzināju, ka tava dzimtā puse ir Mazzalve.

— Jā, turklāt daudzās paaudzēs gan no mana tēva, gan mātes puses. Šobrīd esmu atradusi savus senčus pat no 1800. gadiem. Mana mamma nāk no ģimenes, kurā bija astoņi bērni. Mēs ģimenē bijām trīs bērni — man ir divi brāļi.

— Tad jau dzimtas koks ir ļoti kupls.

— Ļoti kupls. Jo senāki laiki, jo zari kuplāki. Tajos laikos cilvēkiem dzima ļoti daudz bērnu.

— Pirmā plašākā pasaules iepazīšana sākās Mazzalves skolā?

— Jā, un Mazzalves skolā bija sirdssilti skolotāji. Mana audzinātāja bija Inese Ziemele, kura mums bija ļoti mīļa. Mēs viņai bijām pirmā audzināmā klase. Kad pabeidzām devīto klasi, arī skolotāja aizgāja no darba. Viņa vairs nevarēja pieņemt, ka būs jāaudzina citi bērni. Mēs joprojām ar skolotāju sazināmies, un mums ir izveidota “WhatsApp” grupa. Ir klasesbiedri, kas palikuši dzīvot Mazzalvē un tur izveidojuši ģimenes, ir tādi, kas iekārtojušies citviet.