Lai arī pasaules hokeja čempionāts Rīgā ir pagātnē, Mārim Arnītim no Staburaga pagasta par to vēl ilgi būs neaizmirstamas atmiņas.
Lai arī pasaules hokeja čempionāts Rīgā ir pagātnē, Mārim Arnītim no Staburaga pagasta par to vēl ilgi būs neaizmirstamas atmiņas. Viņš bija tas laimīgais, kuram vienā spēlē izdevās noķert hokejistu raidīto ripu, kas traucās pāri skatītāju rindām. Tā ir trofeja, kas šobrīd viņa mājās ir goda vietā. Par šo gadījumu Māris Arnītis saka –laimes mirklis.
Somiem trofeju nedāvina
— Kā tad tikāt pie šī vērtīgā ieguvuma, kas noteikti ir katra hokeja līdzjutēja sapnis?
— Pasaules hokeja čempionātā biju uz Latvijas—Somijas un Kanādas—Somijas spēlēm. Biļeti uz pirmo maču man uzdāvināja meita, kura to bija laimējusi kādā konkursā. Sēdēju labā vietā — aiz mūsu spēlētāju rezervistu soliņa. Pirmajā puslaikā hokejisti tā atvēzējās, ka ripa lidoja pāri aizsargstiklam uz mūsu pusi. Es instinktīvi reaģēju, jo domāt jau nebija laika. Ripu aizķēru ar roku, bet tā nokrita aizmugurē. Aiz manis sēdēja somu līdzjutēji, kuri arī tūlīt metās ķert šo trofeju, bet es biju tai tuvāk un veiklāks. Ripu satvēru, rāvu uz augšu, bet tā izslīdēja man no rokām un vēlreiz nokrita zemē. Tad visi atkal metās tai virsū, tomēr es joprojām biju veiklāks. Tad gan domāju — kaut “sulu” tai izspiedīšu, bet vaļā nelaidīšu. Tas ir mans ieguvums, un citi līdzjutēji mani par to apsveica. Starpbrīdī izgāju laukā, un somi man lūdza, lai viņiem šo ripu uzdāvinu, bet es atbildēju, ka tādas lietas jau nevienam nedāvina.
— Arī otrā redzētā spēle jums bija nozīmīga?
— Biļeti uz to es laimēju pats — laikraksta “Latvijas Avīze” konkursā. Kopvērtējumā man bija labs rezultāts un tiku pie divām biļetēm. Uz šo spēli līdzi paņēmu dēlu. Vietas gan nebija tik labas kā iepriekš, un arī halle vidēji piepildīta. Netālu no mums sēdēja divi jaunieši, un mēs ar dēlu spriedām, vai tikai viens no viņiem nav Latvijas hokeja jaunā cerība Kaspars Daugaviņš. Izrādījās — bija gan. Vēlāk abi puiši apsēdās mums priekšā, un es Kasparu uzrunāju, novēlot viņam veiksmīgu turpmāko karjeru.
Ar blašķi kabatā
— Vai esat bijis nozīmīgās sporta sacensībās arī citās valstīs?
— Vēl padomju laikos 1979. gadā bija iespēja iegūt abonementu uz visām PSRS hokeja čempionāta spēlēm Rīgā. Tad arī reiz sēdēju aiz spēlētāju rezervistu soliņa. Tur varēja redzēt ne tikai to, kas notiek laukumā, bet arī spēlētāju vidū. 1997. gadā devos uz Eiropas čempionātu basketbolā Spānijā. Ceļazīme uz turieni maksāja 200 latu. Draugs mani pierunāja — kad vēl par tādu naudu varēšot izbraukt cauri visai Eiropai un vēl sacensības noskatīties. Citur nav nācies būt. Reizēm aizbraucu uz futbola spēlēm Rīgā.
— Vai var salīdzināt atmosfēru spēļu laikā agrāk un tagad?
— Pirmās spēles “Daugavas” stadionā Rīgā notika atklātā laukumā — pat mīnus 20 grādos. Večiem jau vienmēr bija kaut kas grādīgs azotē, jo stundu lielā salā tik vienkārši nosēdēt nevarēja. Atmosfēra sacensībās vienmēr bijusi ar nacionālistisku pieskaņu. PSRS laikā futbola čempionāta skatītāji sauca: “Lai dzīvo Ulmanis!”, jo bija futbolists ar tādu uzvārdu. Tādās reizēs milicija uzreiz skatījās, kas notiek. Tā kā Helmuts Balderis spēlēja PSRS izlasē, viņu Rīgā uztvēra atšķirīgi — reizēm aplaudēja, bet reizēm izsvilpa. Esmu par to, lai skaļās taures spēļu laikā tomēr aizliegtu lietot vai vismaz ierobežotu. Kad visi sāk “gaudot”, neko apkārt nevar dzirdēt. Dažam jau vispār nekas neinteresē, kā tikai pūst tauri. Šo pasaules čempionātu Rīgā jau tautā tāpēc nodēvēja par “aptaurēto” čempionātu.
Visu dara paši
— Pats arī esat sportisks cilvēks?
— Bez šaubām. Jau mācoties Pļaviņu vidusskolā, sāku trenēties vieglatlētikā un startēju rajona izlasē. Tuvs bija arī ugunsdzēsības sports, kas attīstījās Klintainē. Trenējos arī hokejā. Tīrījām un sagatavojām laukumu, piedalījāmies tolaik populārajās “Zelta ripas” sacensībās. Paši slidas asinājām un uzlabojām, krāsojām hokeja nūjas. Tolaik tās bija tikai no finiera, nopērkamas par pieciem rubļiem. Uz tām mēdzām uzkrāsot populāru hokeja komandu nosaukumus. Nebija, kā tagad — nopērc, kādu vēlies. Kad sava vecuma grupā vairs neiekļāvos, beidzu aktīvi spēlēt. Tomēr interese palika.
— Tagad daudzi jaunieši sūkstās, ka labprāt spēlētu, bet nav kas ledu uz dīķa notīra…
— Tas jau ir par traku! Savulaik strādāju Vīgantes pamatskolā par sporta skolotāju. Vasarā var nodarboties ar dažādiem sportaveidiem, bet ziemā iespēju ir mazāk, ja nav slēgtas sporta zāles. Tāpēc paši veidojām hokeja laukumu. Sametināju vārtus, no zvejniekiem dabūju tīklus, ar guaša krāsu savilkām līnijas. Lai nav tā, ka divus zābakus noliek vārtu vietā un dauza ripu! Citi zēni nāca palīgā notīrīt laukumu, bet bija arī tādi, kuri aiz stūra pagaidīja, kad darbs būs padarīts, un tad nāca spēlēt. Žēl jau dažkārt bija, kad atkušņa dēļ viss darbs vējā. Kopā ar Kokneses sporta skolotāju Māliņu braucām uz hokeja sacensībām. Arī kārtīga spēlētāju aprīkojuma mums nebija. Nocenoto preču veikalā vārtsargam nopirkām kāju aizsargus un citas lietas. Vīgantē vadīju arī jaunsargu pulciņu. Vienā no jaunsargu salidojumiem Ogrē manas meitenes sasniedza labus rezultātus. Visā, kas man pašam šķita interesants, mēģināju virzīt arī savus skolēnus. Lai redz, ka ir dažādas iespējas sevi apliecināt.
Neiztiek bez adrenalīna
— Dzirdēts, ka spēlējat arī zolīti?
— Esmu tāds nemiera putns, kuram patīk daudz kur iesaistīties. Vienā Latvijas čempionātā zolītē izcīnīju meistara titulu — ieguvu astoto vietu. Piedalos arī Aizkraukles rajona zolītes sacensībās, un pa kādai godalgotai vietai jau tiek. Neapšaubāmi, zolīti ir jāprot spēlēt, bet daudz kas atkarīgs arī no veiksmes. Tie, kuri biežāk spēlē, vairāk arī uzvar.
— Kurš sportaveids jums dod visvairāk adrenalīna?
— Tāds, kurš prasa fizisku piepūli. Patīk ar novusu “pablēņoties”. Braucu to spēlēt uz Salas pagastu Jēkabpils rajonā, jo viņiem tur ir labs līmenis. Ziemā dodos uz Seces sporta zāli, lai uzspēlētu basketbolu vai volejbolu. Tur vienmēr ir arī laba azartisku cilvēku kompānija.
— Vai ģimenē arī pārējie sporto?
— Vairāk vai mazāk, taču visi tajā ir iesaistīti, bet speciāli “dresēti” sportot nav. Meita Ginta jau skolā ieguva godalgotas vietas skriešanā. Viņai patīk piedalīties sacensībās. Meita ar savu draugu ir motosportista Kristera Serģa fani un reiz pat devās skatīties sacensības Beļģijā. Arī dēlam Ģirtam patīk sports. Kurš jau reiz ar to sācis nodarboties un izbaudījis uzvaras mirkli ar publikas aplausiem, vēlāk tik viegli vaļā netiek, jo gribas sevi apliecināt.
Aizvilina pāri Daugavai
— Kā no Klintaines nokļuvāt Staburaga pagastā?
— Pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas sāku strādāt par inženieri kolhozā “Selga” Klintainē, jo no tā biju saņēmis stipendiju. Tolaik kolhozu “Staburags” vadīja Jānis Račiks. Ar lauksaimniecību viņam bija kā bija, bet sporta jomu gan tur attīstīja. Lai kaut kas notiktu, katrā vietā vajag kādu, kurš uztur “uguntiņu”, tad tā lieta aiziet. Labi zinot, ka arī man sports ir tuvs, viņš man piedāvāja galvenā inženiera vietu. Tā Staburagā arī paliku un izveidoju ģimeni. Nav bijis vēlmes doties kaut kur tālāk. Ir mums arī sava zemnieku saimniecība. Pilsēta mani nevilina. Ir jau tur savi labumi, bet ikdienas burzma nepatīk. Ja gribu, varu taču aizbraukt uz kādām sacensībām vai uz citu pasākumu.
— Ar ko šobrīd nodarbojaties?
— Strādāju Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. Mūsu ziņā ugunsdrošības profilakse un izglītojošie pasākumi, bet ugunsgrēkus nedzēšam. Kolhoza laikos gan to darījām, jo visur bija arī tehniskais nodrošinājums.
— Vai arī mājā pievēršat uzmanību ugunsdrošībai?
— Drošību nekad nedrīkst ignorēt. Ugunsdzēšamais aparāts man mājās ir, turklāt lietošanas kārtībā. Meitai patīk piedalīties dažādos radio konkursos, un vienā viņa laimēja ugunsdzēšamo aparātu un dūmu detektoru! Tagad arī viņai mājās tas būs, tikai vajag šīs lietas nolikt pareizajā vietā.
Ar buldozeru nesanāk
— Ko darāt savā zemnieku saimniecībā?
— Audzējam sivēnmātes. Pamatā pārdodam sivēnus vai arī audzējam viņus gaļai. Zeme mums ir kalnainā vietā. Kolhoza laikā jau apstrādāja jebkuru lauku, bet es pāris gadu pa tiem pakalniem pabraukāju, sēju labību un secināju, ka nav jēgas to darīt — raža stipri atšķirīga. Tāpēc savās platībās galvenokārt vācu sienu, bet graudus nopērku no cita zemnieka.
— Vai zemniekiem laukos ir nākotne?
— Viss ir kārtīgi jāapsver. Lai nopietni nodarbotos ar lauksaimniecību, jābūt vismaz 100 hektāriem zemes, arī tehnikai sagādātai. Tā kā man ir tikai 25 hektāri zemes, nekas prātīgs nesanāk. Negribu arī pārāk tālu no mājām zemi pirkt vai nomāt, lai nav viss “izmētāts” pa pasauli. Bija iecere audzēt gaļas lopus, bet arī to esmu jau atmetis. Sāku saimniekot Breša laikā. Atjaunoju kūti apmēram 15 slaucamajām govīm un arī jaunlopiem. Tolaik domāju tā — pēc gadiem desmit būšu nopelnījis pietiekami, lai šo veco ēku ar buldozeru nostumtu un blakus uzbūvētu jaunu. Tomēr — nekā. Domāju, ka mūsu rajonā nav tādas saimniecības, kurā ar tādu vērienu varētu rīkoties par savu nopelnīto naudu. Ja vienīgi kredītu ņem. Agrāk jau labāk maksāja par lauksaimniecības produkciju, tāpēc daudzi cilvēki arī sāka ar to nodarboties.
Brauc
pa ledu
— Kāda vēl nodarbe jums sagādā gandarījumu?
— Patīk ziemā ar mašīnu braukt pa ledu. Tā ir laba sajūta — ātrums neierobežots, un riska iespēja minimāla. Pie brāļa uz Klintaini dažkārt tā dodos, šķērsojot Daugavu. Pa ledu braukt ir daudz labāk nekā pa šoseju. Svētīgi izbaudīt azartu, kad sagriez stūri un mašīna sāk slīdēt pa apli. Var iemācīties, kā tādās situācijās rīkoties uz ceļa, ja gadās šāda ķibele.
— Vai nekad nav gadījies ielūzt?
— Nē. Citus gadus pēdējo reizi pa ledu braucu 28. martā, bet šogad sasniedzu jaunu rekordu un darīju to 29. martā. Es lieki neriskēju. Pat, ja eju pār Daugavu kājām, vispirms pārbaudu ledus biezumu. Arī ar mašīnu nedrīkst braukt, kad ledus tikko uzsalis. Par drošību jādomā jebkurā situācijā. Viss jādara ar prātu, jo ir lietas, ar kurām jokot nevar. Esmu arī mednieks, bet ar to pēdējā laikā mazāk nodarbojos. Sestdienās ir daudz pasākumu, kuros varētu piedalīties, tāpēc jādomā, kuram dot priekšroku. Brīvdienas man parasti ir visaizņemtākās.
— Vai ģimene bieži sanāk kopā?
— Mājās vairāk esam divatā ar sievu. Bērni jau lieli un devušies prom. Meita dzīvo Salaspilī un strādā Rīgā, bet dēls mācās Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Satiekamies jubilejās un citos svētkos. Bērniem esmu iegalvojis, ka ir jāmācās, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, jo šajā pusē viņiem nav nākotnes, vismaz pagaidām. Dažkārt šķiet, ka dzīve, piemēram, Staburagā vai Secē ir nolemtība, jo ir ierobežotas iespējas kaut kur tikt. Pavasaros un rudeņos mēs vispār esam no pārējās pasaules nošķirti — tik slikts te ir ceļš. Pagaidām ir tikai solījumi to labot, bet nekas netiek darīts. Teritoriālajā reformā es noteikti gribētu “pieslieties” Jēkabpilij, jo tā ir tuvāk un sasniedzama labāk.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Māris Arnītis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1952. gada 12. februāris, Klintaines pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: vada zemnieku saimniecību “Piksterieši” un strādā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā.
ĢIMENE: sieva Arta, meita Ginta un dēls Ģirts.
VAĻASPRIEKS: sports.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
