Turpat vai visu padomju laiku māju sienas mēdz pelēt. Nedz arhitekti, nedz celtnieki nav ņēmuši vērā vēju, lietu, kā arī aukstumu un mitrumu.
Turpat vai visu padomju laiku māju sienas mēdz pelēt. Nedz arhitekti, nedz celtnieki nav ņēmuši vērā vēju, lietu, kā arī aukstumu un mitrumu.
Pelējums rodas divos gadījumos.
* Ēka ir atjaunota, siltināta no ārpuses, ielikti pakešu logi. Taču nav padomāts par ventilāciju. Ja liek pakešu logus, tad nevajag žēlot naudu un jāizvēlas tādi, kuriem ir dažādas ventilācijas iespējas. Ja jau ir par vēlu, tad dzīvoklis regulāri jāvēdina tā, lai gaiss cirkulētu no vienas telpas otrā.
* Otrs variants ir bieži sastopams padomju laika mājās. Mitrums pa paneļu un ķieģeļu šuvēm nokļūst iekšienē, un uz savu dzīvokļu sienām iedzīvotāji ierauga melnus pleķus.
Ja pelēšana ir sākusies, cīnīties ar to ir ļoti grūti. Ir speciāli līdzekļi, kas paredzēti šī pelējuma sēnītes novēršanai, bet tomēr to efektivitāte ir ļoti maza, un pēc kāda laika pelēt var sākt atkal. Vecmodīgs, bet uz laiku efektīvs paņēmiens varētu būt sienu nogruntēšana ar nevaldzētu kaļķi, kas saēd sēnīti, bet arī tas nav brīnumlīdzeklis.
Mitro un pelēt sākušo dzīvokļa sienu attīra līdz pamatnei un dezinficē ar speciālu šķīdumu. Tautā to sauc par antibakteriālo grunti jeb grunti pret pelējumu. Agrāk sienas dezinficēja ar vara vai dzelzs vitriolu. Taču tas stipri un ilgi smird un ir arī kaitīgs cilvēka veselībai.
Kad siena dezinficēta un nožuvusi, nekādā gadījumā nedrīkst likt regipsa plāksnes. Nākamais solis — veikalos nopērkamas putupolistirola plātnes, ko ar speciālu līmi, kas arī cīnās pret mitrumu, līmē uz apstrādātajām sienām. Šīs plātnes biezumu var izvēlēties. Speciālisti iesaka pirkt putupolistirolu, kuram virsū jau ir kartons, tad būs vieglāk uzlīmēt tapetes.
