Lasītāja Ināra, kura kasē strādājusi vairākos veikalos, apgalvo, ka lielveikalu vadība pilnīgi atklāti un apzināti māca jaunās kasieres zagt un krāpt pircējus. Kāpēc?
Lasītāja Ināra, kura kasē strādājusi vairākos veikalos, apgalvo, ka lielveikalu vadība pilnīgi atklāti un apzināti māca jaunās kasieres zagt un krāpt pircējus. Kāpēc? Tāpēc, ka veikalu vadība noveļ visus zudumus par nozagto vai saplēsto preci uz darbiniekiem, par to viņiem jāmaksā no savas kabatas. Bailes, ka no jau tā niecīgās algas diez kas pāri nepaliks, arī veicina kasieru vēlmi krāpt.
Visi būs pamanījuši — pircēju tirgotavā stāvgrūdām, bet strādā tikai divas trīs kases, kaut apkārt staigā darbinieki, kārtojot preces plauktos. Tieši šie plaukti, precīzāk sakot, kādas noteiktas nodaļas plaukts “piestiprināts” konkrētajam kasierim — par no tā pazudušo vai saplēsto jāmaksā viņam.
Trīs redzam, pieci prātā
Krāpšana laikam eksistē tik ilgi, kamēr vien notiek tirgošanās. Tiesa, pēdējā laikā šādas iespējas mazinājušās, jo kasieri pārsvarā vairs neizsit čekus, bet lieto skeneri, kas nolasa svītru kodus. Nav grūti pamanīt, ka tiec krāpts, pērkot vienu preci, taču pārbaudīt garu preču čeku iespējams, tikai nēsājot līdzi kalkulatoru.
Ināra stāsta, ka pēc maiņas vecākā pārdevēja sapulcina kolēģus un instruē, ka nav jāskatās uz taustiņiem, bet gan uz rindas galu. Ieraugot turīgu pircēju, uzreiz jāpiedāvā viņam izlikt izvēlēto preci uz transportiera lentes, nevis jūsu priekšā, lai tikmēr pircējs neredzētu kases aparāta monitoru un kasiera manipulācijas ar skeneri un taustiņiem.
Reti kurš pircējs, maksājot ar karti, pārskata čeku, kurā uzskaitīts 20—30 preču, bet, tiklīdz pircējs pagājis nost no kases, viņš jau zaudējis santīmus vai pat latus. Nelīdzēs nekāds svītru kods, ja, piemēram, piecu alus pudeļu vietā jums čekā norādītas septiņas. Visbiežāk tā notiek, kad skenē nevis katru identisko preci, bet sareizina vienas cenu. Bieži gadās, ka skeneris nenolasa svītru kodu un kasieris to ievada ar roku. Arī tas var būt kasiera triks. Bieži vien pircējs pat nepamana, kā viņa acupriekšā kods tiek sabojāts.
Kur tad vēl samainītās cenas zīmju uzlīmes, maldīgi izvietotās cenas zīmes virs precēm, maldinošā informācija par atlaidēm. Reizēm tās tiešām ir nevērības sekas, taču rezultātā pircējs parasti pie kases uzzina, ka viņa izvēlētā prece maksā vairāk, nekā bija rakstīts cenas zīmē plauktā.
Cik svērsim?
Maldās tas, kurš domā, ka neprecīzā svēršana ir pagātnē. Atšķirībā no tirgus vai mazas bodītes lielveikalā tas notiek mazāk nekaunīgi. Taču arī noteikt “nepiesvaru” ir grūtāk. Āķis ir tur, ka jau safasētajiem produktiem cenu nosaka nevis pēc neto, bet gan bruto masas, tātad par katru iesaiņojuma gramu mēs maksājam pēc tajā iesvērtās preces cenas. Centralizētas fasēšanas gadījumā, ko praktizē daudzos lielveikalos, piekrāpti tiek visi pircēji. Slinki esam kļuvuši, lai paši izvēlētos desu un lūgtu to nogriezt.
Cits krāpšanas veids ar preces svaru saistīts ar produktu īpatnību sakalst un tā zaudēt svaru. Piemēram, banāni. Pāris dienās tie zaudē noteiktu svara procentu. Lai aizjūras produkts “tievētu”, nenodarot zaudējumus veikala darbiniekam, kura pārziņā tas ir, banānus uzreiz fasē maisiņos, uzlīmējot cenas zīmi. Ja uzrādīts 1 kg svara, patiesībā šāds fasētais ķekars var svērt 900 g. Fasētas preces ir vieglāk paņemt, taču pārsvarā gadījumu tās izmanto krāpšanas nolūkā, un pircējam nav svarīgi, kurš no tā iegūst — pārdevējs, kasieris vai veikala īpašnieks.
Ināra nosauc vēl vienu krāpšanas veidu. Pircējs liek uz transportiera lentes paša izvēlētus sīpolus maisiņā, kasieris ar roku ievada cenu. “Ticiet man,” stāsta ilggadējā pieredzējusī tirdzniecības darbiniece, “es pati savām rokām katrā otrajā operācijā noteikti krāpju vai nu pielieku svaru (pircējs neredz svara rādītāju), vai izsitu līdzīgas, bet dārgākas preces cenu. Pretējā gadījumā dienas beigās palikšu zaudētājos.” Vienlaikus pārdod vairāku šķirņu ābolus, kas izskatās līdzīgi. Paša svērtajos pelmeņos būs sajauktas dažādas to markas — protams, par atšķirīgu cenu. Tāpat sveramie rieksti — cik maisījumā zemesriekstu, cik krietni dārgāko Indijas riekstu? Taču cena vienmēr būs “pareiza”… Lielveikals sevi apkrāpt neļaus!
Ar datoru uz vienu roku
Vēl viena “gudrā” kļūda ir kases aparātu elektroniski ieprogrammētais misēklis. Tirdzniecības zālē plauktos vai lādēs pie preces norādīta viena cena, bet svītru koda lasītājs nosauc pavisam citu — krietni lielāku. “Šādos gadījumos krāpnieku ķēdē iesaistījies arī sistēmas administrators,” stāsta Ināra. “Ticiet man, es zinu, ko runāju, man ir inženieres izglītība.”
“Krāpj arī ar tā dēvētajām akcijas precēm. Cilvēks plauktā redz cenas zīmi ar pašreizējo un iepriekšējo cenu, bet manā kases aparātā uzrādīta vecā — lielākā — cena. Ja acīgs pircējs to pamanīs, atvainošos un norāšu aparātu, nepamanīs — pats vainīgs.”
“Taču uzmanību nevajag zaudēt,” Ināra piebilst, “es zinu daudz piemēru, kad lielo supermārketu kasieri darbojušies komandā kopā ar vecākajiem kasieriem un zāles administratoriem. Lai pircēju mānīšana un iekšējā zagšana nepieaugtu lavīnveidīgi, personālu periodiski nomaina.” Šāda prakse esot visos tirdzniecības veikalu tīklos, kur Ināra strādājusi. Sieviete gan ar nožēlu teic, ka viņa vairs neko citu neprot, kā tikai sēdēt pie kases. Kad no vietējiem visi, kas būšot ar mieru krāpt, jau būs to izdarījuši, viņasprāt, droši vien ievedīs jaunu darbaspēku no citām valstīm.
