Klintainieša Viktora Puriškevica vaļasprieks ir spiningošana. Viņu bieži var sastapt Daugavas krastā pie Klintaines, veikli rīkojoties ar spiningu.
Klintainieša Viktora Puriškevica vaļasprieks ir spiningošana. Viņu bieži var sastapt Daugavas krastā pie Klintaines, veikli rīkojoties ar spiningu.
— Vienmēr esmu makšķerējis, — saka Viktors Puriškevics. — Traģiskā autoavārijā pirms daudziem gadiem zaudēju roku. Šķita, nekad vairs nevarēšu vilkt lomus. Taču, pateicoties kaimiņa Gunāra Grozas palīdzībai, atkal varu turēt rokās makšķeri.
Biju jau gandrīz samierinājies ar nežēlīgo likteni, kad Gunārs atnāca pie manis un aicināja kopīgi doties uz upmalu. Negribīgi, tomēr piekritu. Viņš man palīdzēja no jauna iemācīties spiningot, rīkoties ar pludiņmakšķeri. Sēja vizuļus un āķus. Reiz, kad pēc kārtas norāvu sešus āķus, viņš sadusmojās un teica, lai mēģinu pats. Pamazām iemanījos mezglus sasiet ar vienu roku, uz āķa uzspraust ēsmu, un nu palīgs man nav vajadzīgs. Arī ziemā viens pats varu piesiet mormišku un izurbt āliņģi.
Diemžēl cilvēki, īpaši atbraucēji, reizēm nievājoši izturas pret Puriškevica kungu.
— Sākumā man nebija rūpnieciski izgatavota spininga kāta. To pats biju sameistarojis no šmauga kadiķa, — saka makšķernieks. — Gāju garām kādai atpūtnieku kompānijai Daugavas krastā, un viņi sāka mani mācīt. Lūk, vajagot lietot tikai smalkus makšķerrīkus. Tūlīt arī demonstrēja savējos un mācīja, kā “pareizi” jāmet vizulis. Taču šiem vīriem neķērās. Turpat netālu iemetu tikai pāris reižu, un man auklas galā jau bija piekodies skaists zandarts. “Skolotāji” to redzēja, taču es komentārus neklausījos un gāju projām.
Visbiežāk zandartus ķeru upes posmā no Klintaines līdz Pļaviņām. Auklas galā sienu gumijas zivtiņu. Tās krāsa gandrīz katru reizi ir savādāka. Tā jāpiemeklē, vērojot dabu un zivju uzvedību. Reizēm zandarti labāk ņem sarkanu, bet ir arī dienas, kad vajag dzeltenu mānekli ar sudrabainiem spīdumiem.
Meklēju šīs zivis nevis dziļumā, bet gan seklumā. Zandarts ēsmu tver mirklī, kad tā grimst, tāpēc jāiemanās to pareizi vadīt. Turklāt nebūt nav nepieciešama straume.
Lielākā zivs, kādu Puriškevica kungs noķēris, ir 14 kilogramu smaga līdaka. Lielākais zandarts svēris 5,2 kilogramus.
— Reiz bija pieķēries ļoti liels sams, — saka makšķernieks. — Redzēju viņa balto vēderu desmit metru no krasta. Diemžēl pietrūka spēka milzeni izvilkt. Viņš pēkšņi metās dzelmē un pārrāva auklu. Pie upes gadās vērot daudzas neparastas lietas. Redzēju, kā cits ūsainis vilka gumijas laivu ar tajā sēdošu pārbijušos pusaudzi. Vēlāk satikāmies. Viņš stāstīja, ka sākumā domājis samu nogurdināt. Tikai pēc tam sapratis, ka tas neizdosies, un pārgriezis auklu. Mani pašu reiz “apmānīja” kilogramu smaga mežavimba. Domāju, ka pats nelabais ieķēries auklas galā, taču, kad izvilku, biju pārsteigts. Zivs nebija daudz lielāka par siļķi padomju laika konservu kārbā.
