Mūsu Valsts prezidente uzskata, ka atvērt tā sauktos “čekas maisus” būtu kļūda. To vajadzēja darīt Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados.
Mūsu Valsts prezidente uzskata, ka atvērt tā sauktos “čekas maisus” būtu kļūda. To vajadzēja darīt Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados. Tomēr pamatiemesls to nepublicēšanai ir tas, ka galveno “čekistu” vārdu šajos sarakstos nav, šie dokumenti aizceļoja uz Krieviju, bet palikušie ir nepilnīgi vai pat kļūdaini.
Atcerēsimies, ka sadarbībā ar čeku tika vainots Georgs Andrejevs, kura uzdevums bija ārzemēs izpētīt jaunās reanimācijas iekārtas, un, tieši pateicoties G. Andrejevam, uz mikroautobusu “Latvija” bāzes konstruēja modernāko reanimācijas iekārtu Padomju Savienībā. Mana sieva, būdama Andrejevu meitas Ilzes skolotāja, zināja šo ģimeni un stāstīja, cik antikomunistisks noskaņojums tajā valdīja. Tagad G. Andrejevs izcili darbojas Latvijas labā Eiropas Savienībā.
Padomju laikā dabūt atļauju doties ekskursijā uz kapitālistiskajām valstīm nebija viegli, un šādas grupas vienmēr pavadīja tā sauktais “stukačs”, kurš padomju varas uztverē bieži vien bija no cilvēkiem ar “netīru pagātni”, bet kuram atļāva piedalīties ekskursijā, ja viņš apsolīja ziņot par citu ekskursantu uzvedību. Viens no tādiem čekas savervētajiem ziņotājiem bija mans labs draugs, bet viņš, protams, nekā nosodāma pārējo ekskursantu uzvedībā nesaskatīja, pareizāk, negribēja saskatīt. Taču viņa vārds “čekas maisos” droši vien ir atrodams.
Mans vismīļākais draugs bija partijas sekretārs vienā Latvijas Valsts universitātes fakultātē, un viņš paglāba no politiskām nepatikšanām vienu otru pārāk karstasinīgu studentu. Gan jau arī viņš varētu tikt apsūdzēts sadarbībā ar čeku.
Vai gan varam iedomāties, ka slavenais kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš nebūtu sadarbojies ar čeku? Bet šīs sadarbības rezultātā E. Kauliņš panāca, ka no “Lāčplēša” uz austrumiem nedeportēja nevienu ģimeni.
Bet ir arī pretēji piemēri.
Savlaik pirms un pēc Rubika puča iznāca avīze “Pilnīgi atklāti”, un tajā bija nofotografēts dokuments, kurā kāda rajona partijas sekretārs kopā ar vairākiem pagastu partorgiem paziņoja, ka viņi pārņem varu savā rajonā Rubika Latvijas glābšanas komitejas vārdā. Kad Rubika pučs izgāzās, neviens no šī dokumenta parakstītājiem, protams, neko par tādu lietu “nezināja”, tā esot tīrā šantāža…
Vienu no šī dokumenta parakstītājiem — kāda pagasta partorgu — pat ievēlēja par pagastveci, gan citā pagastā, jo savējā viņš neriskēja palikt: vietējie iedzīvotāji taču bija uzzinājuši no “Pilnīgi atklāti” par viņa vēlēšanos “glābt” Latviju. Bet “čekas maisos” šī partorga vārdu neatrada. Vēlētāji pamatoja savu izvēli ar to, ka “viņš bija kopā ar mums uz barikādēm”. Kurā barikāžu pusē viņš būtu nostājies, ja uzvarētu Rubiks, varam iedomāties.
Domāju, ka šie piemēri pilnībā apstiprina prezidentes nostāju, ka “čekas maisu” sarakstus nav lietderīgi (es pat teiktu — nav jēgas) publicēt. Tomēr, manuprāt, vajadzētu atļaut sarakstos ieskatīties jebkuram, kurš grib pārbaudīt, vai un kā viņa aizdomās turamais cilvēks ar čeku sadarbojies. Tā būtu tikai individuāla informācija, bet, ko ar saņemto informāciju darīt, tas jau atkarīgs no ieinteresētā cilvēka.
