Aizvadītā nedēļa Latvijā bija bagāta ievērojamu personu vizītēm.
Aizvadītā nedēļa Latvijā bija bagāta ievērojamu personu vizītēm. Tikko mūsu valstī viesojās Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Aleksijs II. Visiem Latvijas pareizticīgajiem, un ne tikai viņiem, tas ir zīmīgs notikums. Viņa braucienam uz Latviju piedēvē arī politisku nokrāsu, taču, spriežot pēc patriarha vizītes programmas un visām norisēm, uzskatu, ka viņš nav ļaunās politikas nesējs. Man tas vairāk atgādina labvēlīgu žestu visiem mūsu valsts ticīgajiem.
Šķiet, tieši pareizticīgo ticība enerģētiski ir visspēcīgākā. Esmu lasījusi, ka ar ļaunajiem gariem vai citām negatīvajām parādībām vislabāk tiekot galā tieši pareizticīgo mācītāji. Latvijā taču arī ir daudz pareizticīgo, par to pārliecinājāmies paši. Kopā ar vīru divus gadus ceļojām pa Latviju, apmeklējot vietas iespējami tuvu robežai. Latgales pusē pareizticīgo baznīcu ir ļoti daudz. Interesanti bija vērot, kā Latvijā attīstījušās reliģiskās konfesijas, jo, braucot cauri novadiem, vienas ticības dievnami pakāpeniski nomainīja citus.
Tāpat nozīmīga ir Romas pāvesta Benedikta XVI vīzīte Polijā. Esam katoļticīgi, bieži apmeklējam baznīcu, un šī ziema mums bija zīmīga ar to, ka gandrīz katru svētdienu dēlu vedām uz svētdienas skolu, viņš nokristījās un izgāja pirmo Komūniju. Ir svarīgi to darīt vecumā, kad cilvēks jau pats apzinās, vai šī ticība viņam ir pieņemama, vai nē.
Interesanta personība ir arī Nīderlandes karaliene Beatrikse, kura viesojās Latvijā. Viņai savulaik aizrādīts par sava viedokļa izteikšanu publiskajā runā, un kopš tā laika karaliene plašas publikas priekšā nerunā. Viņa laikam ir viena no retajām ievērojamajām viešņām, kura neteica runu, un arī Prezidenta pils viesu grāmatā viņa tikai parakstījās. Garāks ieraksts par šo vizīti neliecinās.
Žurnālā “Republika.lv”, kurš mūsu ģimenē pēdējā laikā kļuvis par iecienītu lasāmvielu, izlasīju interesantus viedokļus par to, kāpēc Latvijā pēdējā laikā notiek tik daudz ievērojamu Eiropas un pasaules mēroga pasākumu un vizīšu. Ar ko esam izpelnījušies šādu godu? Viena atziņa, ka liels nopelns ir mūsu Valsts prezidentei. Cits uzskats — Latvija ir nomaļus, maza, neuzkrītoša valsts, kur var satikties. Daudziem mēs varbūt šķietam jauna eksotiska valsts, neitrāla teritorija. Acīmredzot par mums radusies interese, ir atbilstoši apstākļi un arī drošība, lai te notiktu ievērojami pasākumi un pie mums brauktu nozīmīgas personas.
Aizvadītās nedēļas nogalē piedalījos Rīgas rajona Grāmatu svētkos un noklausījos interesantu politisku diskusiju. Tās tēma — vai, samazinot nodokļus, palielināsies algas? Diskusijā piedalījās Oskars Spurdziņš, Indulis Emsis, Ivars Godmanis, Valdis Dombrovskis un Jānis Strods. Biju dzirdējusi arī citos grāmatu svētkos rīkotās politiskās diskusijas un gaidīju partiju savstarpējo ķengāšanos, taču šī, kā par brīnumu, izvērtās ļoti konstruktīva. Pēc diskusijas radās pārliecība, ka Godmani varētu iecelt par tādu kā tautskolotāju, kurš stāstītu cilvēkiem, kā veidojas un attīstās ekonomika, rodas inflācija un kā tā ietekmē ekonomiskos procesus valstī. Pēc šīs, varētu teikt, politekonomijas stundas arī man beidzot daudzas lietas kļuva skaidras.
Mani ļoti satrauca pagājušajā nedēļā izskanējušais paziņojums par ārstu pediatru prakses likvidēšanu un tās nodošanu ģimenes ārstiem. Var jau kaut ko likvidēt, ja vien ir kas labs, ko likt vietā, bet šī nu ir tā aplamība, kad tā nav. Man gan pašai vairs nav mazu bērnu, taču ir mazbērni, viņi slimo, ārstējas slimnīcā, es redzu, kāda ir bērnu un viņu vecāku saskarsme ar ārstiem, ātrās palīdzības mediķiem. Šaubos, vai ģimenes ārsts var būt tik labs speciālists, lai rūpētos gan par tikko dzimuša mazulīša, gan cilvēka sirmā vecumā veselību. Mazu bērniņu veselības aprūpe taču krasi atšķiras no pieaugušo.
Jau šobrīd, lai nokļūtu pie ģimenes ārsta, laikus jāpierakstās rindā. Vai šādā situācijā viņi spēs pietiekami daudz laika veltīt mazulīšu aprūpei? Rodas jautājums, vai šie bērniņi nav apdraudēti? Mūsu ģimenei ir paveicies, jo ģimenes ārste Anda Elste Koknesē pēc pamatprofesijas ir pediatre. Bērnu ārstam, tāpat kā bērnudārza audzinātājam, jābūt īpašai attieksmei pret bērniem, un šo darbu nevar darīt katrs. Te nevietā rindas, iespējamā paviršība, mazais laiks, ko var veltīt katram atsevišķi. Vēl viens retorisks jautājums — kāpēc gan mums šajā eksāmenu laikā parādās liels no eksāmeniem atbrīvoto skolēnu skaits tieši nopietnu veselības problēmu dēļ?
Aizvadītajā nedēļā izvērtās diskusija par to, vai Latvijā vajag būvēt jaunu Nacionālo bibliotēku, jo šī projekta izmaksas jau sasniegušas 115 miljonu latu. Konservatīvā partija atzina, ka mūsu mazajai valstij tas ir finansiāli neizdevīgi. Taču es šo projektu atbalstu, esmu arī Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības biedre kopš dibināšanas. Esmu bijusi Igaunijas un Vācijas nacionālajā bibliotēkā, un mana svētākā pārliecība ir tāda, ka mūsu valstī ir vajadzīga šī Gaismas pils.
Daudziem cilvēkiem bibliotēka asociējas tikai ar pilniem grāmatu plauktiem un grāmatu izsniegšanu, taču laiki ir mainījušies, un bibliotēka kļuvusi par kultūras, izglītības un informācijas centru. Ja cilvēki, kuri iebilst pret jaunas Nacionālās bibliotēkas būvniecību, būtu čakli lasītāji un aktīvi tās iespēju izmantotāji, viņi zinātu, kādos apstākļos cilvēki strādā. Nav normāli, ja Nacionālā bibliotēka ir izmētāta pa daudzām nolietotām ēkām un bibliotekāri strādā vecās, noplukušās istabelēs, kur mēbeles dažviet saglabājušās no pagājušā gadsimta sākuma.
Skumji apzināties, ka cilvēki redz tikai miljonus, bet neredz, kas ir aiz šīs lielās naudassummas. Nacionālajā bibliotēkā ne tikai glabājas vērtīgi izdevumi un var iegūt nepieciešamo informāciju. Bibliotēka ir viena no retajām iespējām, kur cilvēks bez maksas var iegūt informāciju, un ne velti saka — cik informēts tu esi, tik arī vari konkurēt darba tirgū, darboties politikā, pārzināt ekonomiku. Nevajadzētu skatīt tikai pašu ēku, bet ieraudzīt to, kas ir šajā ēkā un ko mēs no tās iegūsim. Es to redzu kā lielu nacionālu ieguvumu, un man vienalga, cik tas maksā, jo es apzinos, ko no tā nākotnē iegūs mani bērni un mazbērni, arī valsts.
