Par Zemkopības zinātniskā institūta kolektīva darbu sarunājos ar tā direktoru lauksaimniecības zinātņu doktoru Aldi Jansonu. — Kādus projektus zinātnieki patlaban izstrādā?
Par Zemkopības zinātniskā institūta kolektīva darbu sarunājos ar tā direktoru lauksaimniecības zinātņu doktoru Aldi Jansonu.
— Kādus projektus zinātnieki patlaban izstrādā?
— Katru gadu izpildām Zinātnes padomes valsts pasūtījumus. Ir arī Zemkopības ministrijas pasūtījumi genofonda saglabāšanai, izlases sēklas ražošanai, šķirnes sēklu audzēšanai un citi. Veicam arī dažādus līgumdarbus, piemēram, lauku demonstrējumus sadarbībā ar Lauksaimniecības konsultāciju dienestu. Arī šovasar būs trīs demonstrējumi. Mums ir arī līgumi ar firmām un individuālajiem zemniekiem. Tā veidojas institūta finansiālais kodols.
— Vai institūts ar to iztiek?
— Pagājušā gada beigās un visu šo gadu mēs no Izglītības un zinātnes ministrijas saņemam tā saucamo “bāzes finansējumu”. Par šo naudu zinātne cīnījās jau gadu desmit. Mums tas ir liels atbalsts, tikai, lai to saņemtu, iestādei vajadzēja reģistrēties kā zinātniskajai institūcijai, un tagad mēs varam saņemt šo finansējumu (40 tūkstošu latu). To sadalām gan infrastruktūrai, gan atalgojumam. Gada budžets, ko mums garantē valsts, ir ap 100 tūkstošu latu, un šis papildinājums zinātnei ir ļoti nozīmīgs.
Četri doktori
Bāzes finansējuma lielums atkarīgs arī no tā, cik doktoru institūtā strādā.
Mēs pērn emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanai izvirzījām četrus zinātniekus: Pēteri Bērziņu, Jāni Vaivaru, Andri Lejiņu un Emīlu Dambergu. Viņi šo nosaukumu arī ieguva. Damberga kungs diemžēl nesen pēkšņi aizgāja mūžībā.
— Vai institūtā izjūtama zinātnieku paaudžu maiņa?
— Institūtā joprojām radoši, galvenokārt kā konsultanti, strādā pensionētie zinātnieki Gunta Bērziņa, Pēteris Bērziņš un Andris Lejiņš.
Varam priecāties, ka mums ir arī jauni darbinieki. Iepriekšējās vasarās institūtā praktizējās studenti, un viena no praktikantēm — asistente Ieva Dzene no Aizkraukles pagasta — palika pie mums strādāt Selekcijas nodaļā. Tagad viņa jau iestājusies maģistratūrā.
— Cik tālejošs ir institūta darbības plāns nākotnē?
— Mums ir intensīvi jādomā par nākotni, un tāpēc kopā ar Lauksaimniecības universitāti esam sagatavojuši stratēģisko plānu no 2007. līdz 2013. gadam. Plāns ir nosūtīts Zemgales attīstības aģentūrai, kura solīja to ietvert Latvijas nacionālās attīstības programmā. Māca kopt zemi
— Kā jūs reāli palīdzat zemniekiem?
— Sniedzam viņiem visas vajadzīgās konsultācijas. Katru gadu piedalāmies Lauksaimniecības konsultāciju biroja rīkotajos lauku demonstrējumos. Šovasar, piemēram, zinātniece Lilija Borovko rādīs mikroelementu lapu mēslojuma ietekmi uz vasaras rapša ražu un kvalitāti. Būs demonstrējumi arī par slāpekļa mēslojuma ekonomiskā daudzuma noteikšanu daudzgadīgajiem zālājiem, runāsim arī par daudzgadīgo zālaugu šķirņu un maisījumu piemērotību lopbarības ražošanai un sēklaudzēšanai bioloģiskajā saimniecībā.
Ziemā lasām lekcijas, īpaša interese par mums ir zemniekiem sēklaudzētājiem. Arī mēs no viņiem varam daudz ko mācīties, tāpēc šīs tikšanās ir izdevīgas un nepieciešamas abām pusēm — zinātniekiem un zemniekiem.
— Vai jums, zinātniekiem, nav tāda sajūta, ka zinātne tautsaimniecībai vairs nav vajadzīga?
— Vēl nesen tāda situācija bija, bet pašlaik tā nevar teikt. Domāju, ka gaismas stariņš uzspīdēja, kad saņēmām bāzes finansējumu. Arī no Eiropas Savienības zinātnei paredzēti līdzekļi, tā ka krīzei esam tikuši pāri. Padomju laikā zinātne patiesi bija prestižākā situācijā, taču valsts ir neatkarīga tikai 15 gadu, un mums vajadzēja veikt pārmaiņas daudzās jomās. Ekonomika arī jāsakārto, tāpēc dažām nozarēm vēl jāpagaida.
Visas iestādes vienuviet
— Vai neesat domājuši par telpu iznomāšanu? Jums pieder lielā institūta ēka.
— Diemžēl divas trešdaļas telpu ir tukšas. Īre mums nevienam nav jāmaksā, no luterāņu draudzes nomājam tikai trīs hektārus zemes, bet mājas pārvaldnieki esam mēs paši.
Domājam sākt sarunas ar “Latvijas pastu”, varbūt te varētu ierīkot pasta nodaļu ar atsevišķu ieeju, lai tikai paši izremontē telpas. Nākotnē, piesaistot valsts un Eiropas naudu, lielo ēku domājam kapitāli atjaunot. Tam vajadzētu ap 1,5 miljoniem latu. Tad lielajā mājā varētu “sapulcināt” vienuviet visas Aizkraukles rajona lauksaimniecības iestādes: konsultāciju centru, tehniskās uzraudzības inspekciju un citas. Par attālumu no centra arī nav jāuztraucas, jo zemniekiem tagad ir savs transports. Ja būtu problēmas, varētu noorganizēt arī autobusu satiksmi.
Sliktāk ir ar dzīvokļiem, jo jaunajiem darbiniekiem mēs tos nevaram piešķirt. Labi, ka dzīvokli nevienam nevajag, jo visi esam vietējie — aizkrauklieši un skrīverieši. Dzīvokļi ir privatizēti, un mājas apsaimnieko to īpašnieki.
Vienīgie zālāju audzētāji
— Tagad zinātnieki droši vien brauc pieredzes apmaiņā uz ārzemēm?
— Ļoti bieži. Gadā apmeklējam vismaz piecas sešas konferences dažādās valstīs. Nupat kolēģe atbrauca no Spānijas, kur bija konference par zālaugiem. Ir ļoti vērtīgi satikties ar citu valstu zinātniekiem. Cenšamies atjaunot kontaktus arī ar Krievijas un Baltkrievijas zinātniekiem.
— Tomēr savu vietu sēklu tirgū skrīverieši jau ir iekarojuši?
— Stabili! Mēs taču esam vienīgie, kuri selekcionē daudzgadīgos zālājus, tāpēc arī Latvijā esam labi pazīstami. Neatkarības sākuma gados zemnieki gan sāka eksperimentēt, piemēram, ar dāņu zālāju sēklām, bet pamazām viņi pārliecinājās, ka tās nav piemērotas mūsu apstākļiem. Vietējās šķirnes ir vienkārši fantastiskas, un mēs, skrīverieši, varam ar to lepoties.
— Vai pēc jūsu zemes neviens cits nekāro?
— Nē, tas mums pagaidām nedraud, lai arī mūsu zeme ir ļoti laba. Ja esam izturējuši līdz šim, kad mūs mala dažādu pārmaiņu dzirnavās, izturēsim arī nākotnē.
