Šodien, 27. maijā, Neretas vidusskola svin 70. dzimšanas dienu. Šinī dienā arī daudzu izlaidumu absolventi svin dažādas jubilejas. 50. gadskārtu svin 7. izlaidums.
Šodien, 27. maijā, Neretas vidusskola svin 70. dzimšanas dienu. Šinī dienā arī daudzu izlaidumu absolventi svin dažādas jubilejas.
50. gadskārtu svin 7. izlaidums. Tas ir skolas izcilākais izlaidums, jo četri skolēni saņēma medaļas — trīs zelta (I. Auziņš, B. Butena, D. Kļaviņa) un vienu sudraba — Z. Stāmere. Skolu beidza 20 skolēnu, bet 17 absolventiem bija tikai labas un teicamas atzīmes. Kad vienai no viņiem jautāju: “Kāpēc jūs visi tik ļoti mācījāties, kā sacīkstēs, viens par otru labāk?”, viņa atbildēja īsi: “Tāds laiks, tādi apstākļi, tā sagadījās…”. Bet kāds tad bija šis laiks?
Izsit logu rūtis
Bija 1944. gada augusts. Pēc mašīnu rūkoņas, šāvieniem — tāds neparasts klusums.
5. augusta pēcpusdienā mājās ienāca trīs vācieši, noputējuši, piekusuši, un prasīja ēst. Māte atnesa pienu un maizi. Paēduši pateicās un stāstīja: “Pēc divām dienām pie jums ienāks krievi. Aiz mums vēl nāk žandarmi — tie ar bleķiem pie krūtīm. Ja negribat, lai jūs izdzen no mājām, labāk pabrauciet tālāk mežiņā.” Mēs tā arī darījām.
7. augusts bija kluss un mierīgs. Pēcpusdienā saklausījām stiklu šķindu. Sapratām, ka skolai izsit logu rūtis.
Sākas okupācija
Arī 8. augusta rīts bija ļoti kluss. Tad pēkšņi liels dobjš sprādziens satricināja gaisu, tam sekoja vēl kādi trīs. Gaisā uzvirmoja liels dūmu mutulis. Dūmi ilgi neizzuda. Sapratām, ka vācieši atkāpjoties uzspridzināja tiltu, pienotavas mašīntelpu, dzirnavas.
Pēcpusdienā ieraudzījām, ka pa ceļu iet krievi. Braucām mājās — noķers mežā, lodi nežēlos: partizāns. Naktī mājās ienāca krievi, lika tēvam sajūgt zirgu un aizbrauca. Tēvs mājās pārradās tikai pēc divām nedēļām. Visu laiku kopā ar kaimiņiem frontes aizmugurē veda mantas.
Tā Neretā sākās krievu okupācija.
Lielajā zālē slimnīca
Mana skola bija aiz frontes līnijas. Neretā vajadzēja skolotāju, jo daži bija aizbraukuši tālāk, mani aicināja strādāt, un tā sākās darba gaitas Neretā.
Augusta beigās mēs sākām skolu gatavot mācību sākumam. Darba bija daudz: zālē sanesti salmi, izmētāti pārsienamie materiāli, jo te pēdējos mēnešos bija tāda kā slimnīca. Mirušos vāciešus apglabāja birzītē pretī Jurkovska mājai. Tur apglabāts vairāk kā 90, visiem balti krusti. Visās krāsnīs bija saliktas sprāgstvielas. Tās no krāsnīm izņēma karavīri. Skolai bija izsistas visas logu rūtis.
Palīdz “ugunsūdens”
Kāpēc skolu neuzspridzināja? Kad spridzinātāji iegājuši pie Regūtēm atpūsties un parunāties, Lucija R. (viņa labi runāja vāciski) teikusi, ka tādu lielu jaunu ēku nevajagot spridzināt, jo tā viņiem pašiem būšot vajadzīga. Viņu armija taču visstiprākā, un pēc neilga laika vācieši griezīšoties atpakaļ un krievus sakaušot. Labi noderējis arī “ugunsūdens”. Labi iestiprinājušies, viņi atvadījušies un aizgājuši.
Arī izsistie stikli bija jālasa gan telpās, gan pagalmā. Šajos darbos strādāja tikai pieaugušie: skolotāji, daži bērnu vecāki.
Skolas pārzine Bluķe daļu iekšlogu kopā ar bērnu vecākiem bija izņēmusi un novietojusi kādās četrās vai piecās mājās. Logus atveda, ielika. Un daudzās telpās vējainās dienās negaudoja vējš.
Pirmā mācību diena
Beidzot pienāca pirmā skolas diena. Drebošu sirdi skolēni iegāja pa baltās skolas durvīm, un sirdī modās cieša apņemšanās: es centīšos, labi mācīšos, lai māmiņai un tētim prieks.
Klasē, mīļi smaidot, bērnus sagaidīja audzinātāja. Viņa mierīgi un maigi ievadīja audzēkņus mācībās, skolas dzīvē. Viņi bija uzmanīgi, paklausīgi, labi mācījās.
Fronte bija aizvirzījusies tālāk, tuvāk Rīgai. Katru rītu bērni skrēja zālē skatīties, cik tālu sarkanie karodziņi kartē “tikuši uz priekšu”. Karš bija aizgājis tālāk, bet visur bija atstājis daudz bīstamu, šķietami skaistu un interesantu lietu. Tās visas gribējās izpētīt, jāliek tik kabatā. Skolā parādīs draugiem, apskatīs, izmēģinās.
Bīstamās spēļmantiņas
Ak, šī audzinātāja! Kā esi skolā, tā visu, kas kabatās un somā, jāliek uz galda. Un, skat, kas par brīnišķīgām mantām! Mazi dzelteni ripulīši kā kliņģerīši. Ver diegā, un krelles gatavas. Uz viena galda krājas tādi kā cīsiņi, bet kādam caurspīdīgi kvadrātiņi, kam iekšā tādas kā mazas sēkliņas. Uz cita galda sauja spožu patronu.
Bet audzinātāja stāsta, ka šīs jaukās lietiņas slēpj sevī nāvi un nelaimi, var noraut roku, kas metusi tās ugunī, var pašu saplosīt gabalos. Stāsta, ka pie saspridzinātā tilta uz ceļa bija palikusi mīna. Puisītim aizķērās kāja, un dzīvība pagalam.
Tā skolā katru dienu pārbaudījām kabatas un somas, bet savākto munīciju paņēma milicija.
Iestāda augļudārzu
Un tad 1945. gada 8. maijs, kad kapitulēja vācu armija. Tā bija brīnišķīga, silta, saulaina diena: “Karš, ļaunais, briesmīgais karš beidzies!”. Visi atviegloti uzelpoja: dzīve atkal ies kalnā. Neviens tomēr nezināja, ko nesīs nākamās dienas un gadi.
Skolotāja Kalniņa ierosināja šo notikumu atzīmēt — iestādīt pie skolas augļudārzu, lai ābolu pietiktu gan skolotājiem, gan skolēniem. Naudu deva skolotāji un arī skolēni.
Tā kādā pēcpusdienā 5. klases Jāņi, dažas meitenes un skolotāja divos pajūgos devās uz Poceriem pēc ābelītēm. Izraka, salika ratos, bet atpakaļ visi gāja kājām tos “nieka” 12 kilometrus. Ābelītes iestādīja Miera dārzā.
Baigu nojausmu dienas
Tuvojās 1949. gada pavasaris, bija jādomā par sēšanu, jāpārbauda sēkla, jāsagādā mēslojums. Tā domāja visi neretieši, kuriem vēl savi zirgi, sava zeme. Bet dzīvē notika pavisam citādi.
23. un 24. marta dienas bija drūmas un pelēcīgas, kā asaru pilnas. Šķīdonis. Ceļi dubļaini, grambas ūdens pilnas.
Neretā sabrauca daudz smago mašīnu un karavīru: tumšu sejaskrāsu, platiem vaigukauliem, pašaurām slīpām brūnām acīm, nelieliem deguniem. Kādēļ tādi? Kādēļ tik daudz mašīnu? Sirds sarāvās baigā nojausmā lieliem un maziem.
24. marta pievakarē uz pagasta māju izsauca skolas direktoru. Mēs ilgi gaidījām, bet nesagaidījām.
Neziņa par turpmāko
1953. gada marta sākumā Neretu pieskandināja drūma mūzika. Mēs visi stāvējām zālē zemu noliektām galvām un slaucījām savas asarainās vai arī sausās acis, jo bija taču miris “mūsu tēvs un skolotājs, kas visu redz un zina”. Mēs visi bijām klusi un ļoti nopietni, jo neviens nezināja, kas būs tālāk.
Valsts vadītāji mainījās, un 1956. gadā izsūtītajiem ļāva atgriezties mājās. Uz Latviju viņi pamazām brauca, bet savās mājās netika, jo viņu vietā dzīvoja un saimniekoja citi… Dzīve kolhozos bija ļoti grūta, jo par padarīto saņēma tikai kapeikas. Lai iztiktu, centās kaut ko izaudzēt nelielajā piemājas lauciņā, pārdot olas, sviesta gabaliņu, ko izdevās atlicināt no vienīgās gotiņas izslauktā piena. Tāpēc arī vecāki mudināja savus bērnus: “Mācies, mācies, lai vari tikt prom no šīs posta dzīves!”. Bērni redzēja, saprata un mācījās. Viņi iestājās komjaunatnē, jo citādi nevarētu tikt augstskolā. Viņi saprata, ka tikai zināšanas pavērs ceļu uz labāku dzīvi.
Tādi bija apstākļi un notikumi, kas ietekmēja vecākus un viņu bērnus.
Skolai sava dzīve
Ar skolotāja Vaidziņa atnākšanu sākās ļoti rosīgs ārpusklases darbs: noorganizēja mākslas pulciņu, izdeva žurnālu “Pirmie soļi mākslā”, veidoja interesantas sienasavīzes. Iestudēja dažādas lugas, tajās piedalījās skolēni un skolotāji. Visiem ļoti patika Annas Brigaderes “Sprīdītis”, Annas Brodeles “Talka”, Maršaka “Kaķu nams”, Aligeres “Pasaka par patiesību”. Kultūras namā pieaugušie spēlēja Gladkova “Sendienās”. Ar šo lugu neretieši skatītājus iepriecināja Viesītē, Jaunjelgavā, Jēkabpilī, Lonē. Tie, kas nebija aktieri, palīdzēja gatavot tērpus, butaforijas un citu, kas izrādē nepieciešams.
Skolotāja Velmes vadīti, spēlēja muzikanti, aktīvi darbojās deju kolektīvs Ā. Kalniņas vadībā.
Tas viss aizrāva skolēnus, jo daudziem gribējās spēlēt teātri, dejot, muzicēt.
Daudziem zēniem un meitenēm patika sporta spēles: volejbols, basketbols. Visiem atmiņā skolotāja A. Velmes vadītās interesantās fizkultūras stundas. Skolas komanda 1949. gadā bija viena no labākajām rajonā.
Audzē arbūzus un melones
1950. gadā skolotāja O. Kundrāte noorganizēja jauno naturālistu pulciņu. Naturālisti skolas lauciņā audzēja daudz dažādu augu. Lai labāk izprastu Darvina mācību, jaunie naturālisti pētīja daudzu dienvidaugu piemērotību mūsu apstākļiem. Audzēja kukurūzu, sojas pupas, melones, arbūzus, vīnogas, ziedaugus un zālājus. Skolotāja sarakstījās ar dažādiem institūtiem, naturālisti veica daudzus zinātnieku uzdevumus. Bērni vairāku gadu laikā izveidoja vietējiem apstākļiem piemērotus kukurūzas hibrīdus. Pulciņā aktīvi darbojās arī daudzi skolotājas Kundrātes klases audzēkņi, kurus skolotāja sāka audzināt no 1952. gada. No 1954. gada jaunie naturālisti piedalījās Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā. Gan skolotāju, gan skolēnus apbalvoja ar izstādes medaļām un vērtīgām balvām.
O. Kundrātes audzināmie bērni redzēja, ka viņa pēc stundām ilgi strādā lauciņā. Viņi zināja, ka skolotāja neklātienē mācās Rīgas pedagoģiskā institūta Dabas zinību fakultātē. Skolēni saprata, ka viņai jāpalīdz. Kad skolotāja Kundrāte jautāja: “Vai tu varbūt varētu palikt un mazliet palīdzēt?”, mēs vienmēr varējām, savas vajadzības atlikām.
Pēc augstskolas vidusskolā sāka strādāt jauni talantīgi, gudri skolotāji: D. Radziņa, V. Zariņš, O. Uzāne, G. Strode.
Labestību māca bez vārdiem
Kādreizējā audzēkne Ērika stāsta: “Mūs aizrāva skolotājs Zariņš. Sēdējām klusi kā apburti un tvērām katru viņa vārdu. Mūs pārsteidza viņa plašās zināšanas vēsturē, literatūrā, mākslā, politikā, ģeogrāfijā, filozofijā. Viņš nebija nekāds “sausiņš”, bet sambo cīņas čempions. Tas ļoti patika zēniem.
Literatūras skolotāja Uzāne mūs aizrāva ar saviem brīnišķīgajiem emocionālajiem stāstījumiem. Viņa arī labi dziedāja, spēlēja klavieres. Mēs tā centāmies rakstīt sacerējumus, ka bieži vien burtnīcai bija jāpieliek liekas lapas…
Un kur tad skolotājas Strodes rādītie brīnumi, ceļojot pa ķīmisko vielu labirintiem!
Skolotāja Radziņa precīzi un stingri gādāja, lai mēs labi zinātu algebru, ģeometriju, trigonometriju.
Savukārt skolotājs Sazonovs prasīja, lai mēs labi mācītos krievu valodu, saskatītu Puškina valodas skaistumu, tās nepieciešamību. Tas viss mūs rosināja mācīties, jo sapratām, ka tikai zināšanas pavērs ceļu labākai dzīvei. Arī mūsu audzinātāja un daudzi citi skolotāji mācījās neklātienē.”
***
Laikmetu griežos skolēni kā kalēja smēdē tika kausēti ugunī, likti uz laktas un “kalti” par personībām, kurām ir stipra griba, mērķa apziņa, neatlaidība, cilvēcība, labestība, izpalīdzība. Ērika saka, ka labestību skolotāja mācīja bez vārdiem: “Ja kādam no mums pietrūka skolas naudas samaksai, skolotāja Kundrāte attaisīja maciņu un pielika…”.
1956. gada jūnijā 11. klasi beidza 14 meiteņu un seši zēni. Visi viņi mācījās tālāk. Augstāko izglītību ieguva 15 — seši zēni un deviņas meitenes. Pēc tam viņi apzinīgi strādāja savā specialitātē.
Tajā gadā skolu beidza arī dzejnieks Imants Auziņš. Viņa dzeju labi pazīst ne tikai Latvijā, bet arī tālu pasaulē.
Dažādi aizvijušies šo skolēnu dzīvesceļi, bet domās viņi aizvien atgriežas savā skolā, pie skolotājiem un klasesbiedriem. Šodien salidojumā viņi tiksies nu jau cienījamā vecumā.
