Aizkrauklieti Lilitu Dzilnu daudzi pazīst ne vien kā mūzikas skolas direktori, bet arī kā cilvēku ar labu humora izjūtu.
Aizkrauklieti Lilitu Dzilnu daudzi pazīst ne vien kā mūzikas skolas direktori, bet arī kā cilvēku ar labu humora izjūtu. Tieša, ar savu dzīves gudrību un spēju allaž būt tādai, kāda ir, bez maskas — tāda viņa šķiet man. “Mācos izprast sevi,” saka viņa, un izteiktajās atziņās skan daudz patiesības. Jau pēc mirkļa Lilitā Dzilnā ierunājas otrs cilvēks: “Kāda skolotāja man teica: tas ir milzīgs gods — tikt avīzē!”. Un mūsu sarunā šī nav vienīgā reize, kad saprotu — viņai patīk “pavilkt uz zoba” arī pašai sevi.
Līderes gars un mūzika
— Esat cieši saistīta ar mūziku. Vai muzikālais talants jums jau šūpulī ielikts?
— Man gribas tam ticēt. Esmu dzimusi ļoti muzikālā ģimenē. Spilgtākās bērnības atmiņas: sēdēju tēvam uz vēdera, un viņš man mācīja, kā pareizi meldiņu noturēt. Tēvs Lubānā bija orķestra vadītājs, viņš spēlēja visus pūšaminstrumentus, labi apguva vijoles spēli, kaut gan sāka mācīties diezgan vēlu, apmēram 14 gadu vecumā. Tēvam bija fantastiska balss, viņš dziedāja korī, bet viņā bija izteikts līdera gars, un tēvam šķita, ka tā īsti nav viņa vieta. Arī mana māte dziedāja, ģimenē viņas bija trīs māsas un jebkuru dziesmu varēja trīsbalsīgi nodziedāt. Mani vecāki bija šķīrušies, un varbūt tāpēc ģimenes modelis nebija tik veiksmīgs. Man ir brālis, arī viņam ir ļoti laba balss.
— Jūs pati mācījāties mūzikas skolā?
— Bērnībā mūziku pamācījos maz. Man bija ļoti laba skolotāja — tagadējā Kokneses mūzikas skolas direktore Silvija Cīrule. Tāpat kā visi bērni, kad pienāk lūzuma punkts, izmantoju iespēju, lai pamestu mācības. Vēlāk brālis pamudināja iestāties Jelgavas mūzikas vidusskolā kordiriģentos. Tur bija fantastiski skolotāji, kuri rosināja, lai ar mūziku nodarbotos arī turpmāk. Brīnišķīgā solfedžo skolotāja Maija Kurme bija un ir mans paraugs, kādai jābūt skolotājai.
— Kāda jūs bijāt bērnībā?
— To nemaz nevar teikt, mani skolēni izlasīs (smejas). Līderes un komandētājas gars manī bijis vienmēr. Mācoties 6. klasē Kokneses vidusskolā, gandrīz visa klase “nobastojām” stundu un klīdām pa pilsdrupām. Nāca ekskursanti, un es, apsējusi pionieru kaklautu, tēloju pionieru vadītāju, kura savus audzēkņus atvedusi ekskursijā. Ģeogrāfijas klasē puķu vāzē ielikām beigtu kurmi, smaka bija drausmīga. Reiz klasi salaistījām ar lētām salkanām smaržām. Skolotājs reaģēja negaidīti — aizvēra visus logus, un pašiem kļuva slikti, pa vienam vien lūdzām atļauju iziet ārā.
Bez varaskāres
— Cik ilgi jūs vadāt mūzikas skolu?
— Astoto gadu. Daudzus gadus šajā skolā mācīju bērniem solfedžo, mūzikas literatūru, arī diriģēšanu un pamatu pamatos esmu skolotāja. Šo gadu laikā esmu ļoti mainījusies kā skolotāja un pašai gribas ticēt, ka pozitīvi. Taču direktores amatā ir daudzas lietas, kurās es nejūtos stipra un par sevi pārliecināta. Patiesībā jebkurš vadītājs, lai kāda ranga viņš būtu, savā būtībā ir diezgan vājš, jo tiecas pēc varas. Vienīgā atšķirība, vai sev to atzīst. Es nebaidos atzīt, ka esmu vāja, bet pašai jau šķiet, ka varaskāres manī nav, taču apkārtējiem tas labāk redzams.
— Vai darbu grūti savienot ar ģimeni?
— Tagad meita jau izaugusi, bet agrāk bija tādi brīži. Šajā darbā prieks ir, bet vaļas nav. Patiesībā jau ģimenei svarīga ir emocionālā ieinteresētība, kas neprasa milzum daudz laika vai ieguldījuma. Ja jūsu bērns būs priecājies, bēdājies vai raudājis un jūs to nebūsiet pamanījuši, tad drīz viņš pārstās raudāt, un asaru vietā cilvēkā veidosies kaut kas cits. Aizvien mācos nepalaist garām to brīdi, kad otram ir grūti un esi viņam vajadzīgs. Otra gudrā lieta ir — paturēt saikni, bet tomēr laist bērnu brīvībā, savu padomu nedrīkstu uzspiest. Tā ir sena patiesība: viņi mācīsies no savām kļūdām. Mans uzdevums ir pasargāt tikai no globālām lietām, kas apdraud bērna veselību, dzīvību. Man ir ļoti labs, saprotošs vīrs, brīnišķīgs znots. Esmu bagāta ar mīļiem cilvēkiem.
— Kāds ir jūsu vadītais kolektīvs?
— Kāda skolotāja pirms dažām dienām man teica: ja nebūtu prieks iet uz darbu, tad nevarētu saprast, kāda dzīvei ir jēga. Tas ir normāli, ja kolektīvā ir mazas draugu grupiņas, taču lielajās lietās mēs esam vienoti. No vienas puses, tas ir labi, bet no otras — mazā kolektīvā ir grūti, kad jābūt konkrētam, stingram un autoritatīvam, lai nezūd rezultāts. Visi mani kolēģi savu darbu dara tik labi, cik var.
Sevis pārvarēšana
— Kāpēc izvēlējāties studēt skolvadību?
— Sākot darbu direktores amatā, sapratu, ka ar mūzikas zināšanām ir par maz. Tagad jau septīto gadu katru nedēļu braukāju uz Rīgu. Vajadzīga liela uzņēmība un sevis pārvarēšana, tā ir arī atteikšanās no brīvā laika un ģimenes apzagšana, taču tas bija vajadzīgs, un es ne mirkli to nenožēloju. Tādas zināšanas, kādas ieguvu šajā vecumā, droši vien agrāk nemaz nebūtu ieguvusi. Pedagoģija, psiholoģija, filozofija — tas ir ļoti vērtīgi. Gribu, lai arī mani kolēģi to apgūst, un tāpēc šovasar skolā būs tālākizglītības kursi, kurus vadīs lektori no manas augstskolas.
— Kā savos gados jūtaties augstskolas solā?
— Kad gāju iesniegt dokumentus, biju izdomājusi — ja man jautās: “Ko tu, tantiņ, te dari?”, teikšu, ka meita saslima un atnācu pēc viņas studentes apliecības. Ieeju zālē un skatos, ka sēž tādas pašas kundzītes kā es. Kad absolvējām augstskolu, pasniedzēji mūs mudināja — esat ieskrējušies, jāturpina! Maģistratūrā studēju budžeta grupā un, ja zvaigznes palīdzēs, šogad to pabeigšu.
“Divi cilvēki manī”
— Vai jums patīk strādāt ar bērniem?
— Es ne mirkli nedarītu to, kas man nepatīk! Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, un patīk tas, kā viņi mani māca dzīvot. Mazam bērnam var būt tik liela dzīves gudrība! Piemēram, mēneša pirmajā pirmdienā man domē jābūt sapulcē, un tad mēdzu nokavēt solfedžo stundas. 2. klases bērni pēc vairākiem tādiem gadījumiem man saka: “Mēs jau gribējām uz to domi aiziet un pateikt, ka jūs gaidām! Jums jāatvainojas un jāsaka, ka jums ir stunda.” Bērns man atgādina, kādai jābūt attieksmei pret mazo cilvēku — es nevaru atļauties nokavēt. Saskarsmē ar bērniem varbūt esmu drusku par nopietnu, bet arī pajokojam un analizējam dažādas viņiem tuvas situācijas.
— Dzīvē jūs esat ļoti nopietna?
— Es esmu nopietna. Atbilstošās situācijās. Taču manī it kā ir divi cilvēki, un viens no viņiem allaž mēģina “paķert” un izjaukt tādas “sastērķelētas” situācijas. Cilvēks tīksminās, cik viņš labi runā, kādus svešvārdus lieto, piemēram, vairs nesaka “sarunāties”, bet “komunicēt” un tamlīdzīgi. Es to saucu par vienkāršu lietu aptamborēšanu. Vislabāk, ja cilvēks uzdrīkstas būt tāds, kāds viņš ir. Es nebaidos runāt ar priekšniecību normālā cilvēcīgā valodā, man nekas nav jātēlo, un ievēroju, ka tad cilvēks pret mani izturas tikpat vienkārši, bez saspringuma.
Ar citu patiesību
— Jūs par sevi radāt drosmīga cilvēka iespaidu. Vai tā ir?
— Jā, esmu spējīga kādu atbruņot. Agrāk es to darīju ļoti bieži, tagad vairāk domāju — vai man tas ir jādara? Manī bija izteikta taisnības izjūta, bija viena patiesība, un es kā strēlnieks gāju un to bultu šāvu. Tagad esmu iemācījusies, ka var būt arī citas patiesības un tā tīri nav, kā esi iedomājies.
— Kas jums to iemācīja?
— Visam, kas ar mani notiek, ir jānotiek, bet ārējie faktori ir tikai tādēļ, lai mācītu — pie šādas atziņas mani novedusi gan dzīves pieredze, gan cilvēki apkārt, viņi ir mana dzīves skola, un no katra es kaut ko varu mācīties. Arī ticība — veselīga, sabalansēta, ne fanātiska, bez tās cilvēks patiesībā nevar dzīvot.
— Jums ticība dod spēku?
— Mana ģimene nebija ticīga, un ticība manī nav no mazotnes, tāpēc tajā neesmu pilnīgi paļāvīga. Cilvēks meklē atbildi, kāpēc ar viņu tā notiek, un mēģina būt patiess pats pret sevi. Esmu iepazinusi daudzas konfesijas, tagad esmu Septītās dienas adventistu draudzē. Taču konfesija nav nekas, ir tikai viena lieta, kurai varam ticēt — Bībele. Tāpat svarīgs ir tikai ticības mērs cilvēkā. Viņš var neiet uz baznīcu, bet sirdī būt daudz ticīgāks par nasku baznīcā gājēju. Ja vecumā ticīgam cilvēkam pajautā par viņa sapņiem un viņš saka: es gribu uzcelt baznīcu, tad es saprotu, ka viņam ir pareizs domu gājiens.
Viena pati Maskavā
— Jūsu vaļasprieks ir ceļošana. Daudz kur esat bijusi?
— Vēl mācījos Jelgavas mūzikas vidusskolā, kad viena pati vairākas dienas apskatīju Maskavu. Mātei bija iespēja dabūt biļeti, un es devos ceļā. Dzelzceļa stacijā Maskavā bija iekārtota speciāla telpa tranzīta pasažieriem, tajā bija apmēram piecdesmit saliekamo gultu, un es tur nakšņoju. Man vēl nebija astoņpadsmit gadu, un droši vien ar šodienas prātu viena nemaz nebrauktu. Apmeklēju koncertus, teātrus, apskatīju Ļeņinu, braucu ar metro. Tolaik Maskavā bija trīs ārzemju preču veikali, man bija iedotas to adreses, atradu un staigāju kā muzejā. Nopirkt jau neko nevarēju, bet bija interesanti.
Esmu ceļojusi kopā ar audzēkņiem, kolēģiem, arī visa ģimene. Tas vieno, bet finansiāli prasa vairāk. Esmu bijusi Vācijā, Norvēģijā, Austrijā, Šveicē un citās Eiropas valstīs. Mans “maka biezums” diez vai kādreiz dzīvē ļaus aizceļot, piemēram, uz Austrāliju vai Japānu, kur gribētos būt.
Sapnis — dzīvot šodienai
— Jūs teicāt — ir labi, ja cilvēkam ir sapnis. Jums tāds ir?
— Ja es būtu gadu divdesmit jaunāka, turpinātu studēt skolvadību. Tagad saprotu, ka manā vecumā ir diezgan bezjēdzīgi to darīt. Ja cilvēks visu dzīvi mācās, tas liecina par nesakārtotību viņā, jo nav laika iedziļināties sevī. Viņš varbūt ir enciklopēdija, taču sevi kā cilvēku ir atstājis novārtā. Man gribētos, lai es spētu vairāk strādāt ar sevi. Lai tad, kad nebūšu stipra, sabiedrībai vajadzīga, jo neesi taču pielipis ne pie krēsla, ne kolektīva, nevienam nebūtu par nastu. Es gribu meklēt tādus spēka avotus, pašizpausmes veidus, lai būtu apmierināta ar katru dienu, ko dzīvoju. To man gribētos.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Lilita Dzilna.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1953. gada
1. decembris, Lubāna Madonas rajonā.
NODARBOŠANĀS: P. Barisona Aizkraukles mūzikas skolas direktore.
IZGLĪTĪBA: augstākā — Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā ieguvusi bakalaura grādu skolvadībā, turpina studijas šīs augstskolas maģistratūrā.
ĢIMENE: vīrs Aldis, meita Ieva (19), znots Andris. HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
