Man bija gadu piecpadsmit, kad vecmāmuļa, kuru mēs saucām par grošiņu, nākot no ciemiem, atnesa kucēnu — mazu, smilkstošu, pūkainu kamoliņu.
Man bija gadu piecpadsmit, kad vecmāmuļa, kuru mēs saucām par grošiņu, nākot no ciemiem, atnesa kucēnu — mazu, smilkstošu, pūkainu kamoliņu. Vecais Bobis, kuram gadu skaits sniedzās otrajā desmitā, ganāmpulku valdīt vairs nespēja, tādēļ jauns palīgs viņam bija nepieciešams.
Jauns iemītnieks
Sauksim viņu par Lāci, noteica grošiņa, kārtojot kucēnam guļamvietu virtuvē aiz maizes krāsns. Te ziemā mitinājās vecais mājas sargs Bobis un runcis Miks. Daudz reižu redzēju runci ērti iekārtojušos pie suņa vēdera, starp viņa kājām. Ēšanai gan katram bija savs trauciņš, kuru viņi strikti uzmanīja. Ēda visu, ko viņiem deva no saimes galda. Govs slaukšanas reizē trauciņos vienmēr ielēja pienu.
Bobis un Miks jauno iemītnieku pieņēma bez jebkādām emocijām. Runcis gan sākumā šņāca un vairākas reizes iepļaukāja mazo suņuku, kad viņš pieļepatoja pie kaķa bļodiņas. Grošiņa vienmēr uzmanīja, lai dzīvnieku ēdamie trauki būtu tīri un nebūtu tukši: “No mazotnes pabarots dzīvnieks nekļūs rīma un neskraidīs pa kaimiņu mājām, meklējot pabiras,” viņa atgādināja.
Bobis pazūd
Tā Lāčuks auga acīm redzot, kļuva dūšīgāks un draiskāks, pilns niķiem un stiķiem. Vecais Bobis bija labs un gudrs ganu suns, visas sešas govis zināja pēc vārdiem. Vajadzēja tikai pateikt: “Bobi, Ventu paņem!”, un viņš nekļūdīgi lēkšoja pārmācīt vainīgo. Tagad šo māku pārņēma jaunais suņuks, un viņam tas labi padevās. Nu ar diviem palīgiem man ganos atlika laiks grāmatu lasīšanai un pat diendusai.
Vasaras vidū vecais Bobis pazuda, un Lācis varēja pilntiesīgi stāties viņa vietā. Tā jau mēdz būt, ka dzīvnieki, jūtot savu pēdējo stundiņu, paslēpjas, lai vientulībā nomirtu.
Nocērp spalvu
Kad pēc brokastīm ganāmpulks sagūla ēnā atpūsties, rotaļājos ar Lāci. Ganībās bija neliels dīķītis. Tajā peldējāmies, un suņuks nesa man ūdenī iemestos priekšmetus. Gāja pa laipu, lēca pāri žogam, mācījās sēdēt, dot ķepu, ķert gaisā mestus priekšmetus un pienest tos klāt.
Lācim bija biezs tumšbrūns kažoks ar baltumiņu krūtežā. Redzot, cik viņam karsti, iedomājos, ka vajadzētu viņa biezo spalvu nocirpt. Māte gan manu priekšlikumu apšaubīja: “Diez vai viņš to ļaus, nav taču aita, un kāds viņš izskatīsies?” Bet mani šī doma bija apsēdusi.
Kādu vakaru pasaucu draugu pagalmā, paņēmu viņa galvu aiz kaklasiksnas klēpī, un māte ar aitu cērpjamajām dzirklēm ķērās pie darba. Sajutis dzirkļu “šņik—šņak” uz muguras, suns trūkās augšā, rāvās no rokām, drebēja un trīcēja. Pāris reižu viņu iepļaukāju pa sēžamvietu, ar glāstiem un vārdiem nomierināju, un māte cirpšanu turpināja. Kad darbiņš bija padarīts, suns laikam pats sevi nepazina, skrēja pa pagalmu, riedams metās pie manis un mātes, smilkstot laizīdams mums rokas un seju. Jancīgs jau nu gan viņš izskatījās — daudz tievāks, vienīgi krēpes ap kaklu un kupls pušķis astes galā.
Siltās zeķes
Otrā rītā ganāmpulka barvede Brūne šņāca un grieza ragus uz neparastā ērma pusi, kurš lēkšoja govīm apkārt. Vai tur vairs varēja būt kāda bijība un klausīšana? Bet ko darīt ar suņa vilnu? Māte to vairākkārt izmazgāja, izžāvēja, piejauca aitas vilnai. Vecmāmuļa savērpa un noadīja vairākus pārus zeķu. Cik tās bija siltas un stipras! Slēpju zābakos ziemā neviens caurums neizdila. Mājinieki gan smējās — nu pie manis katrs suns apstāšoties. Tā nebija, Lācis gan klāt kā likts, tiklīdz apsēdos aut kājas. Tāpat viņš mani sagaidīja mājās no skolas un, ieraudzījis ceļa līkumā, riedams un smilkstēdams metās pretī.
Ja kādam gadījās saslimt, viņš tā vien grozījās pie slimnieka gultas, un suņa acis bija ļoti skumjas. Kad virtuvē apsēdos uz soliņa, tūdaļ klāt arī Lācis. Viņam ļoti patika, ka ar lielo suku ieskāju biezo kažoku. No mājas suns nekur negāja, tādēļ striķi vai ķēdi viņš “nepazina”. Pazīstamu ciemiņu viņš sagaidīja ar pāris rējieniem, svešinieku aprēja pamatīgi.
Neaizmirst visu dzīvi
Kad 1949. gada 25. martā pa mājas durvīm pirmais ienāca kaimiņš, viņš Lācim izglāba dzīvību. Saimniece saprata, kam jānotiek, aizveda suni uz šķūni un piesēja. Divas stundas, kamēr gatavojāmies tālajam ceļam, un vēl divas dienas Lācis šķūnī neganti rēja un gaudoja, ar ķepām kašņājot pussasalušo zemi. Pasniegto ēdienu neaiztika, ieiet šķūnī un palaist viņu vaļā neviens neiedrošinājās. Pēc tam gaudas apklusa, durvju apakšā vairāki dēļi bija sagrauzti, palicis vien striķa gals un spalvu kušķi no Lāča kuplā kažoka.
Desmit kilometru attālajā stacijā vairākas dienas klīdis vientuļš suns, tad pazudis. Lācis, kuram nebija nekādu ciltsrakstu, bija sava vārda cienīgs. Viņu nevaru aizmirst visu dzīvi.
Atis Klīve Aizkrauklē
