Lai gan arī Latvijā pēdējā laikā arvien vairāk pievērš uzmanību tam, kā veicināt to, lai invalīdi nebūtu izolēti no sabiedrības un justos vajadzīgi, bieži vien tas ir grūti izdarāms.
Lai gan arī Latvijā pēdējā laikā arvien vairāk pievērš uzmanību tam, kā veicināt to, lai invalīdi nebūtu izolēti no sabiedrības un justos vajadzīgi, bieži vien tas ir grūti izdarāms. Jo šie cilvēki vispirms jau tīri tehniski ir norobežoti no pasaules. Par šo tēmu aizdomājos, kad viesojos Londonā. Kādā pieturā pamanīju cilvēku ratiņkrēslā un iedomājos — vai citi viņam palīdzēs tikt autobusā? Biju pārsteigta, ka viņš citu palīdzību nemaz negaidīja. Autobuss apstājās trotuāra malā un it kā “notupās”, līdz slieksnis skāra ietvi. Cilvēks pats iestūrēja ratiņus transportlīdzeklī. Tehniskais skaidrojums tam gaužām vienkāršs — autobuss spēj “pietupties” ar gaisa kompresoru palīdzību. Sīkums, bet man tas bija kā brīnums. Tieši tādēļ, ka Latvijā šādas uzmanības vēl pietrūkst.
Tik tālu mūsu valstī nu ir — ja ceļ jaunu ēku vai atjauno kādu iestādi, obligāts nosacījums ir arī uzbrauktuves invalīdiem ierīkošana. Tātad nākotnē šajā ziņā varam raudzīties cerīgi. Taču šo cilvēku vajadzības neaprobežojas tikai ar valsts iestāžu apmeklēšanu. Viņiem vajag mācīties, strādāt, apmeklēt pasākumus. Arī Aizkraukles rajonā ir darbavietas, kur strādā cilvēki ratiņkrēslā, un darba devēji atzinīgi novērtē viņu zināšanas un prasmi.
Cik vērti ir piedāvātie projekti par invalīdu nodarbināšanu, ja cilvēks līdz darbavietai nemaz nevar tikt? Daudziem kā varoņdarbs ik dienu ir izkļūšana no savām mājām un iekļūšana tajās. Pazīstu kādu meiteni, kura katru dienu ratiņkrēslā bez citu palīdzības tiek līdz savam dzīvoklim trešajā stāvā. Un cik ir tādu autobusu, kuros bez pavadoņa palīdzības var iekļūt cilvēks ratiņkrēslā? Tikpat maz kā daudzdzīvokļu māju, kurās ierīkotas speciālas uzbrauktuves invalīdiem ratiņkrēslā.
Lasu internetā, ka Rēzeknē mēnesi norisināsies vides pieejamības izpētes akcija invalīdiem ratiņkrēslos “Radīsim pieejamu vidi visiem”. Invalīdiem ir tiesības būt aktīviem sabiedrības locekļiem, un vide tam nedrīkst būt par šķērsli. Tāpēc rēzeknieši pētīs, izvērtēs un uzklausīs invalīdu viedokli par iespēju pielāgot dzīvokli, lai viņi varētu brīvi pārvietoties ratiņos un iziet no mājas, iekļūt liftā, veikalos, skolās, darbavietās, medicīnas iestādēs, kultūras un izklaides vietās. Šai lietai vajadzētu pievērst uzmanību katrā pašvaldībā, un tas būtu visdāsnākais ieguldījums harmoniskā pasaulē. Laimīgā visiem.
