Pavasaris ir zemnieka cerību un darba laiks. Katru sēklas riekšavu mēs kaisām zemē ar domu novākt labu ražu, paļaujoties gan pašu prasmei, gan kādam augstākam spēkam.
Pavasaris ir zemnieka cerību un darba laiks. Katru sēklas riekšavu mēs kaisām zemē ar domu novākt labu ražu, paļaujoties gan pašu prasmei, gan kādam augstākam spēkam.
SIA “Bormaņi”, kuras valdes priekšsēdētājs esmu visu tās pastāvēšanas laiku, Aizkraukles rajonā palikusi gandrīz vienīgā lielsaimniecība, saglabājusies pēc paju sabiedrību likvidēšanas. Mēs apsaimniekojam ap 1000 hektāru zemes, trijās fermās mīt labas slaucamās govis un jaunlopi, esam arī dabai draudzīgā saimniecība. “Bormaņos” ir darbs 30 strādājošajiem, vasarā pat vairāk.
Šopavasar sētais jau sāk dīgt, tikai diemžēl ziemas rapša sējumi vietām slikti pārziemojuši. Mēģinām rapsi izmantot bioloģiskajā lauksaimniecībā, paši spiežam eļļu, taču pagaidām visu izlietojam lopbarībai. Ja spēsim darbību paplašināt, varbūt kādreiz rapša eļļu ražosim arī pārtikai. Pašlaik gatavojam tehniku lopbarības pļaušanai.
Mūsu saimniekošanai būs perspektīva, kamēr būs iespēja nopirkt zemi. Kad sākās zemes reforma, zemi tik vienkārši nevarēja nopirkt, jo daudzi īpašnieki vēlējās saimniekot paši. Gadu gaitā viņi pārliecinājās, ka laukos ātri bagāts nekļūsi un sāka zemi iznomāt. Tagad ļoti daudzi, īpaši gados vecāki īpašnieki, to iznomā un arī pārdod. Taču atkal cita nelaime — zemei ir pārāk augsta cena. Tie, kuri gribētu šajās platībās strādāt, nevar atļauties maksāt prasīto, jo tas nav ekonomiski izdevīgi. Taču kāds miljonārs vai ārzemnieks, kurš Latvijā vēlas ierīkot atpūtas māju vai muižu ar ūdeņiem, laukiem un mežu, to var nopirkt. Un tas, godīgi sakot, aizskar manu latvieša cieņu.
Mēs kredītus neņemam, ir valsts nauda un Eiropas vienotie hektārmaksājumi. Esam taupīgi, pērkam nevis jaunu un ļoti dārgu tehniku, bet lietotu. Tā, prasmīgi izmantota, kalpo gadiem ilgi. Ja mēs kļūtu bagātāki, un tas būs tikai tad, ja pārstrādes uzņēmumi par pienu un pārējo produkciju samaksās tik, cik tā maksā Eiropas valstīs, tad būtu cita runa. Tagad mums par saražoto īsto cenu nemaksā, tāpēc mūs izkonkurē, piemēram, lietuvieši, savu produkciju piedāvājot lētāk.
Par kārtējo grēkāzi pagājušajā nedēļā kļuva iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars, kuru “Jaunais laiks” vaino viņa pakļautībā esošo policijas darbinieku kukuļņemšanā un korumpētībā. Ja ministrs to visu nevarēs atspēkot, viņam būs jādemisionē. Esmu valdību un ministru biežo maiņu pretinieks. Nu neklājas policijai viegli, un iekšlietu ministra krēsls nav tā siltākā vietiņa valdībā. Un nevar viņš katram kukuļņēmējam pielikt uzraugu. Analizējot policijas kļūdas, viens otram cekulā ieklupa un Saeimas sēdē “netīro veļu pamazgāja” miljonārs Ainārs Šlesers un eksministrs Māris Gulbis, kurš apgalvoja, ka Šlesers savlaik viņam piedāvājis kukuli. Abi kungi izturējās ne visai ētiski, kaut Saeimā pieņemts deputātu ētikas kodekss.
Ja man tagad būtu jāvēl Saeima, nezinu, par kuru partiju balsotu. Tāpat baidos, kā noritēs jaunā prezidenta vēlēšanas. Sākumā uz Vairu Vīķi—Freibergu raudzījos ar neuzticību, bet tagad atzīstu, ka Latvijai ar viņu ļoti laimējies. Kas notiks turpmāk? Varbūt tomēr labāk izvēlēties godprātīgu, inteliģentu Latvijas patriotu “no malas”, kurš vispirms domātu nevis par politiku, bet valsts ekonomisko uzplaukumu? Labi arī tas, ka, tāpat kā līdz šim, pirmsvēlēšanu aģitācija būs atļauta, jo vairums iedzīvotāju par jaunajiem deputātu kandidātiem neko nezina.
Kad domāju par policiju, atceros tās neapskaužamo misiju 16. un 25. martā, kad valdība būtībā slēpās aiz Brīvības pieminekļa sastatnēm. Arī 8. un 9. maijā policija darīja “melno darbu”, lai neizceltos nacionālistiski noskaņoto pušu sadursmes. Es uzskatu, ka šie un citi Latvijai nozīmīgie vēsturiskie datumi ir jāatceras. Lai gan leģionārs, gan krievu armijā karojušais piemiņas dienā noliek ziedus pie kāda pieminekļa un tiekas ar vēl dzīvajiem cīņubiedriem.
Man nepatīk arī mūsu valstī valdošā pieminekļu nojaukšanas mānija. Tā taču ir vēsture. Nu varēja arī Pēteris Stučka stāvēt Aizkraukles malā, viņš taču ir mūsu novadnieks. Vismaz laukums pie pilsētas kultūras nama būtu sakārtots, nebūtu tādas postažas kā pašreiz.
Tomēr gandarī tas, ka pamazām latvietim atveras acis un viņš sāk saprast — ja dzimtenē strādās tā kā Īrijā, tad arī te varēs labi dzīvot, jo Latvijā taču daudz lētāka dzīve, bet Īrijā viss ir dārgāks. Tas nekas, ka tur daudz nopelna, daudz jāizdod arī dzīvošanai. Protams, izņemot dažu nozīmīgu profesiju pārstāvjus, kuriem ir augstākā izglītība un vajadzīgā kvalifikācija.
Zinu cilvēkus, kuri no Īrijas jau brauc mājās, jo sapratuši, ka savā zemē tomēr labāk. Arī daži no maniem bijušajiem darbiniekiem labprāt atkal strādātu “Bormaņos”. Priecājos, ka viņos mostas latviešu pašapziņa. Jo vairāk šādu cilvēku būs, jo ātrāk Latvija uzplauks. Citādi ārzemnieki sāk braukt pie mums un aizpilda vēl tukšās “nišas”.
Labi arī tas, ka pasaule Latviju iepazīst arvien vairāk. Īpaši jau tagad, kad Rīgā notiek pasaules čempionāts hokejā. Es gandrīz kā pareģis pirms čempionāta jutu, ka mums tajā klāsies gan labi, gan netrūks arī problēmu. Man patīk interesantas spēles, kuras atbalsta patriotiskie fani. Savs prestižs ir jātur godam, taču skandāls, mūsējiem spēlējot ar Kanādas komandu, pārspēja līdzīgas situācijas citu valstu rīkotajos hokeja čempionātos. Labi, ka Hokeja federācija Latvijai par to nepiesprieda lielu naudassodu. Iepriecina, ka Latvijas komandā nāk jauni spēki, jo visjaunākajam spēlētājam Kasparam Daugaviņam 18. maijā būs tikai 18. dzimšanas diena. Latvijas hokejam patlaban ir labākie fani pasaulē, varbūt pēc gadiem mums būs arī labākā hokejistu komanda?
Svētki nāk un iet, bet es kā zemes cilvēks vislabāk jūtos savos tīrumos un pļavās. Kad diena pagājusi spraigā darbā, vakarā mierīgi aplūkoju saimniecību. Esmu vakara cilvēks, man patīk klusums, kad, šķiet, var dzirdēt, kā vārpas briest un āboliņa ziedos krājas rasa. Esmu zemnieks un tāds palikšu, jo tā ir mana sūtība dzimtajā Kokneses pagastā.
