Skrīverieša Roberta Ziemeļa vaļasprieks ir kokgriešana. Tautas daiļamata meistara darinātie tēli šķiet dzīvi, tikai uz mirkli sastinguši.
Skrīverieša Roberta Ziemeļa vaļasprieks ir kokgriešana. Tautas daiļamata meistara darinātie tēli šķiet dzīvi, tikai uz mirkli sastinguši. Lai mēs varētu ielūkoties viņu pasaulē.
Pienotavā četros no rīta
— Visu mūžu esat nostrādājis mežā. Vai tāpēc aizraujaties ar kokgriešanu?
— Tā apgalvot nevar. Zinu daudzus meistarus, kuru ikdienas darbs nebūt nav saistīts ar mežu. Taču, ikdienā staigājot pa mežu, var atrast interesantus koka veidojumus, kuriem tikai jānoņem liekais, un atklājas to dvēsele.
— Vai mežsaimnieka profesija jūsu dzimtā ir tradīcija?
— Nē. Dzīvoju laukos. Saimniecība nebija liela. Pēc tam, kad pabeidzu pamatskolu, mēģināju strādāt Mālpils pienotavā. Man iedeva koka tupeles. Jau četros no rīta vajadzēja celties un cilāt kastes ar sviestu. Katra svēra ap 16 kilogramu. Bija jāstaigā pa slapju klonu. To spēju izturēt tikai divas dienas. Esmu “pūce” un man ļoti grūti rīta agrumā piecelties. Toties vakaros varu strādāt ļoti ilgi. Nolēmu kļūt par mežsargu. Tolaik bija divgadīgās mežsargu skolas, kurās pieņēma ar pamatskolas izglītību. Sākumā mācījos Aizupes mežsargu skolā, bet mainījās vara, un līdzīgu skolu nodibināja Ogrē. Strādāt sāku Rembates virsmežniecībā Krapē, vēlāk biju mežziņa palīgs Suntažos, Madlienā biju mežzinis, strādāju arī Skrīveru mežniecībā.
Pirmās stabulītes
— Kad sākāt veidot darbus kokā?
— Bērnībā, ganos iedams. Tās bija stabulītes, putnu un meža zvēru figūriņas, nieciņi, ko mājiniekiem dāvināt svētkos. Pirmā izstāde man bija, kad darbojos mazpulkā. Patika rīkoties ar nazi. Paņēmu rokās koka klucīti un griezu. Žurnālā “Atpūta” noskatīju citu kokgriezēju darbus un mēģināju atdarināt. Redzēju, kā no koka izgatavoti Brēmenes muzikanti, un izveidoju arī savas dzīvnieku figūriņas. Pirmie darbi šodienas skatījumā šķiet mazliet naivi, taču tas bija pats sākums.
Atnes no meža un parāda citiem
— Ko mēģinājāt veidot vēlāk?
— Esmu mēģinājis grebt cilvēku figūras. Taču vislabāk man patīk darināt dzīvniekus. Arī tādus, kuri dzīvo tikai manā fantāzijā. Atrodu piemērotu koka gabalu un apstrādāju. Man svarīga ir ne tikai krāsa, bet arī forma. Turklāt, sākot darbu, nekad īsti nevar pateikt, kāds būs galarezultāts. Tikai daži dzīvnieku tēli pilnībā atbilst oriģinālam. Abstraktie tēli bieži ir interesantāki, jo rosina skatītāju fantāziju. Tā ir māksla — bezveidīgā koka gabalā ieraudzīt neparasto. Ir arī tādi dabas veidojumi, kurus nemaz nevajag pārveidot. Vajag tikai to atnest no meža un parādīt citiem. Reizēm gan jānoņem nost tas, kas ir lieks, neiederas.
Jo cietāks, jo labāks
— Kā izvēlaties koku?
— Tas atkarīgs no priekšmeta, kuru nepieciešams radīt. Ja ir jāizgatavo dekors, jāņem koks bez raibiem gadskārtu rakstiem. Piemēram, liepa. No šī koka izgatavo cilvēku figūras. Taču lielākus darbus, piemēram, mēbelēm domātos kokgriezumus, izgatavo no ozola vai sarkankoka. Var arī no kļavas. Šie koki ir ļoti cieti. Jo cietāks koks, jo vieglāk griezt. It kā pretruna. Taču liepu, lai arī visvieglāk griezt, ir gandrīz neiespējami apstrādāt. Koka šķiedra plūksnojas, un to nevar nopulēt. Savukārt cieta koksne glīti izskatās pat bez īpašas apstrādes ar eļļām un lakām. Savlaik no liepas izgatavotās koka detaļas pārklāja ar ģipsi un pēc tam apzeltīja. Tā gatavotas daudzas baznīcu interjera detaļas.
Reizēm jau nemaz nevar redzēt, kādi “dārgumi” paslēpti zem mizas. To izdodas atklāt, tikai strādājot. Ābelei un plūmei ir ļoti skaisti gadskārtu raksti, taču tie jāmāk atklāt. Arī ar svaigu, tikko nozāģētu koku nevar strādāt. Vispirms jāpagaida, līdz tas izžūst. Iespējams, tas plaisās un tālākai apstrādāšanai nemaz nederēs.
— Kurš koks kā tēlniekam jums ir vismīļākais?
— Visvairāk man patīk darboties ar bērzu. Tas tādēļ, ka tieši bērzam ir visvairāk neparastu izaugumu. Ļoti skaisti izaugumi mēdz būt priedēm un eglēm, taču tie ir daudz retāk atrodami. Reizēm neparasti izaugumi ir arī melnalkšņiem. Reiz no šāda veidojuma izgatavoju ļoti skaistu trauku. Gandrīz nekas nebija jāpilnveido. Tikai jāizdobj.
— Vai kokam spējat piešķirt jebkuru formu?
— Nē. Piemēram, ratu riteni es izgatavot nespētu. Gan loks, gan katrs spieķis jāpielāgo. Tam nepieciešamas plašākas zināšanas.
Darbus
nepārdod
— Vai gūstat gandarījumu, strādājot ar koku?
— Tēli, ko esmu radījis, kļūst par maniem draugiem. Viņi ir mana saime — manu roku darinājums. Agrāk daļu darbu pārdevu. Tie gan bija lielākoties trauki no melnā ozola, citām koku sugām. Tagad gan neko vairs nepārdodu — draugus nedrīkst pārdot, lai kādu maksu par viņiem solītu.
Mācās
gleznot
— Vai koktēlniecība ir jūsu vienīgā saskarsme ar mākslu?
— Jaunībā mans mērķis bija iestāties Mākslas akadēmijā. Katru nedēļu apmeklēju mākslinieka Kārļa Brencēna zīmēšanas kursus. Viņš mācīja izvēlēties pareizo kompozīciju — kadrēt. Labi padevās karikatūras. Brencēns mani bieži uzslavēja par veiksmīgākajām karikatūrām. Man tomēr nepatika pilsētas lielā burzma un troksnis. Arī ar pamatskolas izglītību bija par maz, lai studētu Mākslas akadēmijā, tāpēc no šī nodoma atteicos. Vēlākos gados aizrāvos arī ar glezniecību, taču pēc kāda laika sapratu, ka vislabprātāk tomēr darbojos ar koku.
Spēlējas ar
gaismu
— Vai gleznošana un zīmēšana palīdz koktēlniecībā?
— Noteikti. Būtībā gleznošana un zīmēšana ir darbs ar gaismu un krāsām. Taču arī koktēlniecībā izmanto tos pašus paņēmienus. Vienīgi materiāls ir cits. Gaisma jau ir tā, kura ļauj izveidot vēlamo formu. Reljefi sienas dekori nemaz nav iedomājami bez gaismas spēles nelielajos iedobumiņos. Cilvēki, kuri šādus dekorus iegādājas, bieži vien neiedomājas, ka virziens, kādā gaisma krīt uz dekoru, ir vissvarīgākais. Nemākulīgi novietoti, tie zaudē visu savu skaistumu. Vissliktāk, ja gaisma spīd tieši virsū — zūd visas ēnas, kas palīdz izcelt koka reljefu. Gaismai obligāti jāspīd no sāniem. Visbiežāk nepareizas gaismas dēļ “pazūd” koka veidojuma raksturs. Jāizmēģina vairākas vietas un jāizvēlas tā, kurā ir “vislabākā” gaisma.
Veidojot dekorus, tie vispirms rūpīgi, līdz vissīkākajām detaļām, jāuzzīmē uz papīra. Tad jāpārkopē uz koka, un tikai tad var ņemt rokās nazi un kaltu. Kļūdas uz papīra ir viegli labojamas, bet kokā vairs ne. Dekors ir vairāk amatnieka cienīgs darbs, bet koka figūras — domas attēls.
Pa visu pasauli
— Vai jūsu darbus var apskatīt tikai Skrīveros?
— Šobrīd tie izvietoti Skrīveru mūzikas un mākslas skolā, taču bijušas izstādes arī Koknesē,
Aizkrauklē, toreiz vēl Stučkā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā, Ščecinā, Krasnojarskā, Maskavā, vairākās Ukrainas pilsētās. Darbi aizceļojuši arī uz tālākām zemēm — Franciju, Somiju, Norvēģiju, ASV un Austrāliju.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Roberts Ziemelis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1920. gads, Babītes pagasts.
IZGLĪTĪBA: mežsargs, Ogres mežsaimniecības skola.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: precējies.
VAĻASPRIEKS: koktēlniecība.
