Skrīveriete Lilija Matvejeva šajās dienās svin 65 gadu jubileju. Viņa piedzimusi Skrīveru dendroloģiskā parka mežsarga mājā.
Skrīveriete Lilija Matvejeva šajās dienās svin 65 gadu jubileju. Viņa piedzimusi Skrīveru dendroloģiskā parka mežsarga mājā. Lilijas vecāki bija igauņi, bet Skrīveros viņi izveidoja ģimeni, un šajā skaistajā vietā mīt arī Lilijas ģimene.
Kā jau kara laikā dzimušam bērnam Lilijas pirmās bērnības atmiņas ir skumjas.
No tēva neatvadās
— Kad man bija trīs gadi, kādā jaukā 1944. gada aprīļa dienā tēvs skaldīja malku, un pagalmā kaimiņa Leimaņa pavadībā ienāca divi vīri. Viņi lika tēvam iet līdzi, pat saģērbties neļāva, un viņš aizgāja vienā kreklā. Māte gan vēlāk uz Centrālcietumu drēbes tēvam aizveda. Taču es savu tēti nekad vairs neredzēju, mēs pat nepaspējām atvadīties, — atceras Lilijas kundze.
Viņas tēvu ar kaimiņu “svētību” apcietināja par nacionālo partizānu atbalstīšanu. Tautas “ienaidnieku” notiesāja uz desmit gadiem ar nometinājumu Noriļskā. Astoņus gadus garā stiprais igaunis Aleksandrs katorgas darbus izturēja, tad sieva saņēma ziņu, ka viņš miris sirdsdarbības nepietiekamības dēļ.
Direktora “atgādinājums”
Vīra mežsarga darbu turpināja sieva Salme. Viņa izaudzināja abus bērnus, arī Lilijas brāli Ilmāru. Līdz 18 gadu vecumam Lilija ar brāli un māti dzīvoja dendrārijā — tajā pašā mežsarga mājā. Lilija absolvēja Skrīveru vidusskolu. Reiz šajā skolā viņai atgādināja par tēva “grēkiem”.
— Kad mācījos 9. klasē, skolas vadība plānoja, lai mēs, viss kolektīvs, kļūstam par komjauniešu klasi. Taču trīs meitenes, viņu vidū arī es, negribējām stāties komjaunatnē. Tad skolas direktors iesauca mani savā kabinetā un pateica: “Nedomā pretoties, mēs zinām, kādi putniņi jūs esat!”. Tā arī kļuvu par komjaunieti, — stāsta Lilija Matvejeva.
Slimības diagnozi izdomā pati
Jau skolas gados Lilija stingri izlēma kļūt par medicīnas māsu un tieši ķirurģijas nodaļā. Lai tuvāk iepazītu slimnīcas atmosfēru, meitene izdomāja, kā nokļūt Ogres slimnīcā.
Viņa vietējam ārstam sāka sūdzēties par lielām sāpēm labajā sānā, un viņš pusaudzi arī nosūtīja uz slimnīcu. Toreiz apendicītu operēja tikai ar vietējo narkozi. Tāpēc Lilija ārstes un māsiņu darbošanos operācijas laikā redzēja. Pēc operācijas ārste gan brīnījusies, kā Lilijai varējis sāpēt, ja “aklā zarna” bijusi pilnīgi nevainojama un arī blakus nekāda iekaisuma neesot bijis…
Taču Lilijas pārliecība kļūt par medicīnas māsu nu bija pilnīga, un viņa kļuva par Rīgas 4. medicīnas māsu skolas audzēkni.
— Pirmie trīs darba gadi Balvu rajona Baltinavas lauku slimnīcā bija mana sapņa piepildījums. Es tur kā medicīnas māsa darīju visu — pieņēmu dzemdības, šuvu brūces. Pēc tam nokļuvu Ogres slimnīcā un biju ķirurģijas nodaļas māsa. Turpat, kur mani pilnīgi veselu operēja, — smej jubilāre.
Medicīnas māsa “dārziņā”
Liliju bildināja vietējais puisis Jānis Matvejevs, un viņi apprecējās. Ģimene pārnāca uz Skrīveriem, un te piedzima dēli Gundars un Arno. Jaunā māmiņa sāka strādāt par medicīnas māsu Skrīveru bērnudārzā “Vāverīte”, kuru apmeklēja arī viņas dēli. Pēc 13 gadiem Lilija kļuva atraitne.
Dēlus Lilija izaudzināja. Nu viņai ir labas vedeklas, mazmeita Viktorija, mazdēli Ernests un Mārtiņš, arī dzīvesdraugs Roberts. “Vāverītē” jubilāre nostrādāja 23 gadus, kad to likvidēja, pārnāca uz “Sprīdīti”, kurā arī jau 16 gadu aizvadīts.
— Esmu laimīga, rūpējoties par mazu bērnu veselību. Jau sen vairs neskumstu pēc operāciju zāles kādā slimnīcā. Domāju, liktenis man bijis labvēlīgs, jo dzīvoju dzimtajos Skrīveros, — atzīst Lilijas kundze.
***
Brīvajos brīžos Lilija dzied korī “Baltābele”, šuj un ada, lasa grāmatas.
— Jubilejas nāk un iet, taču labie cilvēki apkārt un iemīļotais darbs man neļauj novecot. Priecājos par katru apsveikumu, kurš vēlēts no sirds, par labu vārdu, ko dzirdu no saviem “dārziņa” bērniem, — saka Lilijas kundze.
