“Es uzskatu, ka mana māmiņa ir vismīļākā pasaulē,” domrakstā raksta Rolands, jaunākais Rudzonu ģimenē, kurā aug pieci bērni.
“Es uzskatu, ka mana māmiņa ir vismīļākā pasaulē,” domrakstā raksta Rolands, jaunākais Rudzonu ģimenē, kurā aug pieci bērni. Staburadziete Aija Rudzone atzīst: “Viņi ir visa mana bagātība!”.
Skaistākā vieta
Rudzonu ģimenes mājas Staburaga pagastā ir teju vai pašā Daugavas krastā. Pie takas gājēju sagaida rūķis, vējš spēlējas šūpuļtīklā, bet turpat pie loga pilnos ziedos slīgst bumbiere. “Vēl jau te viss tāds pelēks,” saka Aija Rudzone un atklāj, ka bērni ir čakli palīgi un zēnu un meiteņu darbi netiek šķiroti, dārzu ravē visi. No sliekšņa paveras brīnišķīgs skats uz Daugavu, un vēlāk uzzinu, ka, droši vien upes iedvesmota, saimniece raksta arī dzeju. To savlaik darījuši un aizvien turpina arī visi Rudzonu bērni.
“Esam Staburagu pieņēmuši, un mums šķiet, ka skaistākas vietas pasaulē nav,” saka Aijas kundze. Rudzonu ģimene šurp pārcēlusies pirms astoņpadsmit gadiem, un tas bijis vienlīdz tālu no abu — Aijas un Aivara — dzimtās puses. Aija ir jelgavniece un priecājas, ka tagad tur atgriezusies viņas vecākā meita Margita un mācās arī Vizbulīte. Aivara dzimtā puse ir Liezere Madonas rajonā.
Vai viegli būt mātei?
Desmit gadu Aija Staburagā bija bibliotekāre, spējot darbu apvienot ar bērnu audzināšanu un mājas rūpēm. Nu viņa ir mājsaimniece.
Vai viegli būt piecu bērnu māmiņai? “Man tas ir viegli,” smaida Aijas kundze. “Katrs savus bērnus audzina savādāk, bet mums tā audzināšana nenotiek tik burtiski. Kopš mazotnes bērniem esam centušies iemācīt, ko nedrīkst un cik nozīmīgi ir labie darbiņi. Pat, bērniem vēl maziem esot, mūsmājās netika slēpti ne sērkociņi, nedz citas lietas, un bērni zināja, ka tās aiztikt vienkārši nedrīkst. Kad bērni bija mazi, lielākie pieskatīja mazākos, un grūtumu nejutu. Atceros, pēc Rolanda piedzimšanas abi mēnesi pavadījām slimnīcā, Margita bija aukle divus gadus vecajai Līgai un ar visu tika galā.”
Mamma nav uzraugs
“Bērniem laikam ticis labākais no manis un Aivara,” saka māmiņa. “Tāpat kā tēvam, visiem patīk sportot, un, tāpat kā man, visu mīlestība ir grāmata. Mazie daudz un cītīgi mācās, bet, no rīta modinot, uz spilvena viņiem atrodu grāmatu. No mazotnes bērni raduši, ka viss jāizpilda labi un mamma nav nekāds uzraugs. Viņiem pašiem patīk labas atzīmes, un tāpēc viņi mācās un grib daudz zināt.”
Visi Rudzonu bērni allaž saņēmuši uzslavas gan par labu uzvedību, gan sasniegumiem mācībās. Aija iekārtojusi tādu kā ģimenes vēstures mapīti — tajā sakārtoti visi diplomi, sākot no vīra sportā iegūtajiem un beidzot ar bērnu atzinībām. Šo vēsturi cītīgi turpina “rakstīt” bērni. Lielākie nopelni laikam gan ir Vizbulītei, kura pirmās vietas ieguvusi gan rajona, gan novada olimpiādēs, un šogad māsas pēdās iet arī Līga. “Mēs allaž esam priecājušies par bērnu sasniegumiem un īpašās reizēs uzvaru svinam ar torti, taču pārmērīgi viņus nekad neslavējam,” atklāj Aijas kundze.
Māte atzīst, ka vecākiem nekad nav bijis jāuztraucas par bērnu uzvedību, jo viņi saviem bērniem uzticas un labi zina, ko no viņiem var sagaidīt. Mazajiem allaž atgādināts, ka strīdus nedrīkst risināt ar dūrēm pat tad, ja kāds viņiem iesit. Katrs izvērtē, vai vecāku padomu pieņemt, bet strīdu par to pareizību gan nekad nav.
Prieka mirkļi
Aijas kundze atzīst: lielākais ieguvums ir tas, ka viņas bērni viens pret otru izturas ar sirsnību un mīlestību nekautrējas izrādīt arī vecākiem. Pat vecākā meita Margita zvana un saka: “Mammu, esmu slima. Gribu, lai tu mani samīļo…”.
Svētkos visi allaž saņem pašu bērnu darinātus apsveikumus, kuri top rūpīgi un pārdomāti. “Tagad audzināšana “nāk atpakaļ”. Ar bērnu “paldies” un prieka mirkļiem,” saka Aija. Un prieku sagādā arī apziņa, ka jau izaugušie bērni allaž tiecas uz mājām. Nu Aijai un Aivaram ir arī mazmeitiņa Loreta — dēla Armanda meitiņa.
Jūsmā pat ziemā zied
Romantiska būtne — tāda man šķiet Aija. “Laikam tāda arī esmu,” neslēpj viņa. “Man patīk saulrieti un saullēkti, daba, skaistos mirkļus cenšos nofoto-grafēt.” Ar fotografēšanu Aijas kundze aizrāvusies pirms gadiem desmit, kad par darbu policijā vīram uzdāvināts fotoaparāts.
Sarunas gaitā Aija rāda man vēl kādu mapīti. Vēstules. Tās viņai rakstījusi jauniegūtā draudzene, kuru nu zaudējusi — liliju selekcionāra Jāņa Vasarieša kundze Violeta. “Palasiet, tās palīdzēs atklāt manu būtību,” saka Aija. Līdz vēlai naktij lasu svešas vēstules, un tās mani aizrauj — tik daudz labestības tajās strāvo: “Mīļā Sniega roze Aija! Paldies par sniega balto vēstuli. Kas tevi uztur pie jaunības? Arī dvēselē tu esi jauna un jūsmā pat ziemā ziedi.
Cik daudz bagātību man no tevis un taviem bērniem. Uzmanība, sirds starojums un gaišums. Tu esi gudra, jo sevi atdod ģimenei. Es domāju, ka vairāk mīlestības jādod, nevis jāgaida no citiem…”
***
Aijas un Aivara Rudzonu “bagātība”:
Margita (23 gadi) — matemātikas skolotāja Spīdolas valsts ģimnāzijā Jelgavā,
Armands (22) — beidzis Policijas akadēmiju, strādā par iecirkņa inspektoru Rīgā, viņam ir sava ģimene,
Vizbulīte (17) — Spīdolas valsts ģimnāzijas 10. klases audzēkne,
Līga — mācās Seces pamatskolas 7. klasē,
Rolands — Seces pamatskolas 5. klases audzēknis.
