Vai baznīcai jāmainās līdzi laikam? Diskusijas par to ne reizi vien uzplaiksnī dažādu konfesiju piekritēju un tā saucamo neticīgo vidū.
Vai baznīcai jāmainās līdzi laikam? Diskusijas par to ne reizi vien uzplaiksnī dažādu konfesiju piekritēju un tā saucamo neticīgo vidū.
Arvien biežāk baznīcu velvēs redzam laikmetīgo mākslu. Nule aizvadītajās Lieldienās izraisījās diskusija par Sv. Marijas Magdalēnas katoļu baznīcu, kurā bija ievietota videoaltārglezna.
Videoinstalācijas autori ir māksliniece Sarmīte Māliņa un fotogrāfs Kristaps Kalns. Altārgleznas vietā bija novietots liels plazmas ekrāns ar mūsdienīgu Kristus kapavietas attēlojumu. Svētku rītā dievlūdzēji varēja vērot Lieldienu brīnuma materializāciju — plazmas ekrānā redzamais pestītājs pēkšņi piecēlās un pameta savu guļvietu. Laikmetīgā māksla baznīcā nav nekāds jaunums, piemēram, Venēcijas biennālēs daudzas valstis savu mākslinieku ekspozīcijas veido sakrālajās celtnēs. Pagājušajā Venēcijas biennālē kāda Šveices māksliniece aicināja skatītājus pustumšā baznīcā gulēt uz grīdas noklātiem matračiem un vērties mainīgajās videoprojekcijās baznīcas griestos. Iespējams, tā viņa aicināja lūkoties pēc Dieva tieši debesīs. Latvijas ekspozīcijā 48. Venēcijas biennālē kādas baznīcas altārgleznu vietās bija redzamas Intas Rukas lielformāta fotogrāfijas ar Latgales cilvēku portretiem.
Lai uzrunātu cilvēkus, ar viņiem jārunā mūsdienu valodā — tāds ir mākslinieku viedoklis. Lieldienu videoaltāra autori uzskata: “Ar tehnoloģijām mūsdienu pasaulē var iet bezgalīgi tālu, tās ir viens no izteiksmes līdzekļiem — galvenais taču, lai ideja paliek nemainīga. Tehnoloģijas ir zīmulis Dieva rokās!” (“TV Izklaide”). Savukārt katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats uzskata, ka altārgleznu ar video nevar apmainīt. Arī LTV režisore Svetlana Rudzīte domā, ka jaunās tehnoloģijas nevar izmantot jebkurā vietā. Reklāmas aģentūras “Zoom!” radošais direktors Eriks Stendzenieks, ieraugot savā iecienītajā Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā videoaltāri, savas izjūtas raksturo šādi: “… man mazliet bija tāda sajūta, ka viens parakņājies tavā skapītī vai pārstādījis burkānus tavā dārziņā.”
Agnese, 10. klases skolniece, regulāri apmeklē katoļu dievnamu, vairākkārt gājusi svētceļojumos. Viņa saka:
— Man šķiet, tas nav nekas sevišķs, ja baznīcās iedibinātā kārtība mazliet mainās. Tas tikai vairāk piesaistīs gados jaunākus cilvēkus. Būtība taču paliek. Domāju, arī tas nav nekāds grēks, ja pēc jauniešu misēm baznīcā spēlē ģitāru. Pirms simts gadiem, protams, nekas tāds nenotika.
Zelma Ziemele, pensionāre, Kokneses katoļu draudzes locekle:
— Personīgi man viss jaunais ir pieņemams. Nedomāju, cik tas pareizi vai nepareizi, bet mani tas netraucē. Tas taču nav nekas nosodāms, ja baznīcā jaunieši spēlē ģitāru.
Viktors Stulpins, Aizkraukles katoļu draudzes prāvests:— Visos laikos baznīca ir mainījusies. Tas nav nekas nosodāms. Arī otrais Vatikāna koncils pieņēma deklarāciju par baznīcu mūsdienu pasaulē. Tajā nav aizlieguma mainīties līdzi laikam, vienīgi atgādināts ievērot mēru, lai jaunās tehnoloģijas baznīcā neaizēnotu svarīgāko, proti, garīgās vērtības.
