Jau dažus gadus atzīmējamo dienu sarakstā kalendāros 9. maijs ierakstīts kā Eiropas diena.
Jau dažus gadus atzīmējamo dienu sarakstā kalendāros 9. maijs ierakstīts kā Eiropas diena. Vairumam Latvijas iedzīvotāju tas neko neizsaka. Nu un tad, ka 1950. gadā kaut kāds Roberts Šūmans piedāvāja savu plānu, kuru tagad uzskata par Eiropas integrācijas sākumu? Mums drīzāk nozīmīgs varētu būt 1. maijs, kad pievienojāmies Eiropas Savienībai. Patiesībā — atkal pilntiesīgi un oficiāli atgriezāmies tajā Eiropā, no kuras bijām ar varu izstumti un norobežoti.
Latvijā ir daudz dažādu institūciju, kuras mēģina sabiedrībā iedzīvināt Eiropas vienotības ideju: Eiropas Kustība Latvijā, klubs “Māja” —jaunatne vienotai Eiropai, Eiropas Parlamenta informācijas birojs, Eiropas Komisijas pārstāvniecība, Eiropas Savienības informācijas birojs, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija… Un tās visas cenšas panākt, lai mēs izjūtam sevi kā eiropieši, kaut ikdienas realitāte liecina, ka esam tālu no tāda dzīves līmeņa, kāds ir citur tā dēvētajā vecajā Eiropā. Un kā gan lai tādā situācijā kā ikvienam nozīmīgu datumu uztveram Eiropas dienu?
Ko mums šodien tajā darīt? Svinēt, atcerēties, apkopot izdarīto, plānot nākotni? Globālākā mērogā amatpersonas to arī dara. Piemēram, Eiropas Parlamenta deputāti vakar un šodien Briselē tiekas diskusijā par tēmu “Eiropas nākotne”. Arī Latvijā, Rīgas Latviešu biedrības namā, šodien notiek apaļā galda diskusija “Piedalies lēmumu pieņemšanā no pašvaldības līdz Eiropai!”. Dažviet laukos arī kaut kas notiek, taču Aizkraukles rajonā — nekas. Eiropa mums it kā pagājusi garām.
Bet varbūt mums tas nemaz nav vajadzīgs? Vai organizēsim urravošanu tikai tāpēc, ka vienam ienācis prātā noteiktā datumā paredzēt kaut ko svinamu vai atzīmējamu? Vai nebūs labāk, ja kā eiropieši varēsim justies ik dienu — atbilstoši dzīvojot, iepērkoties, izglītojoties, atpūšoties?
Iespējams, Eiropas vārds kā mazs zibsnis varētu uzšķilties tajās mājās un zemnieku sētās, no kurām viens vai vairāki ģimenes locekļi pelna naudu Īrijā, Anglijā, Zviedrijā vai kādā citā valstī. Daļa no viņiem varbūt pat neatgriezīsies, un tad gan varēsim sacīt — viņi ir integrēti Eiropā. Tikai — ne to mēs vēlējāmies, ne uz to cerējām. Jā, pie mums notiek pasaules hokeja čempionāts, būs NATO sammits un varbūt vēl kādi svarīgi forumi, taču tie nekad mums neatdos cilvēkus, kurus esam zaudējuši, tiekdamies uz Eiropu.
