Nedēļa gan man, gan manai ģimenei bija pilna prieka un emociju.
Nedēļa gan man, gan manai ģimenei bija pilna prieka un emociju. Brīvdienās visa ģimene bijām kopā, valsts svētki un ilgi gaidītais pasaules hokeja čempionāts, ko atklāja piektdien, aizvadīto nedēļu iekrāsoja spilgtās krāsās un pozitīvās noskaņās.
4maijā, Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienā, kavējos atmiņās un domāju, ko jūtu šajos svētkos. Vai man tā ir tikai kārtējā brīvdiena vai kaut kas vairāk? Toreiz, deviņdesmito gadu sākumā, tikko biju beigusi vidusskolu un mani interesēja viss, kas notiek. Iesaistījos visos pasākumos, kur vien varēju, un ticēju, ka tas ir pareizi. Atceros galvenokārt lielo vienotības sajūtu, kas tobrīd valdīja Latvijā — kad visi ir par vienu un viens par visiem. Latvieši cerēja, ka laiki labvēlīgi mainīsies un, ticēja, ka tā tam jābūt. Esmu dzimusi Latgalē, taču tolaik biju tālu prom no mājām un atceros, kā televīzija un radio vienoja cilvēkus pat visattālākajos Latvijas nostūros. Zināju, ka televīziju skatās vai radio klausās katrā mājā, arī manējā. Tas mūs darīja stiprus.
Mana ģimene veidojās tā saucamajos juku laikos, un to es izjūtu kā savu laiku. Man 4. maijs nav tikai sarkanā krāsā iezīmēts datums kalendārā, kas nozīmē vēl vienu brīvdienu. Tas ir manas dzīves posms, kurš mani ietekmējis un izveidojis par tādu, kāda esmu. Tā ir daļa no manis.
Runājoties ar saviem bērniem — trīspadsmitgadīgo Kristapu, divpadsmitgadīgo Matīsu un desmitgadīgo Agnesi, atskārtu, ka viņiem tas ir tikai mazītiņš vēstures fragments. Viņiem par to māca skolā, bērni zina, kas šajā dienā noticis un kāpēc tie ir valsts svētki. Arī ģimenē pārrunājam, kas tā ir par dienu, ko tā nozīmē Latvijai, bet bērni to uztver bez emocijām, bez atmiņām par to laiku, jo viņiem to nav un nekad nebūs.
Ģimenē neesam lieli hokeja fani, iepriekš esam noskatījušies tikai dažas spēles, kurās piedalījās Latvijas izlase. Piektdien, 5. maijā, ģimenes lokā noskatījāmies gan pasaules čempionāta atklāšanas ceremoniju, gan pirmo spēli, kad Latvijas izlase stājās pretī pasaules čempioniem — čehiem. Neizteicām optimistiskas vai pesimistiskas prognozes par spēles rezultātu, vienkārši skatījāmies spēli un domās bijām par Latviju! Neesmu šajā jomā eksperte, tādēļ cenšos neanalizēt, cik labi vai slikti mūsējie nospēlēja. Mēs spēli vērojām ar emocijām un uztvērām to, kas notiek tribīnēs, arēnā.
Cilvēki sapulcējušies, lai vērotu hokeja spēli, taču var redzēt, cik liela vienotība valda latviešu vidū. Ir jāpriecājas, ja mūsdienās cilvēkus saista kopīgas intereses un prieks, jo šis nav politisks pasākums. Domāju, ka ne tikai Rīga, bet visa Latvija un tās iedzīvotāji var lepoties ar to, ka pie mums notiek pasaules mēroga pasākumi un ka spējam tos noorganizēt. Iespējams, tagad uz mūsu Latviju arī lielās un bagātās valstis raudzīsies nopietnāk. Hokeja čempionāta atklāšana un pirmā spēle, kad Latvijas izlase godam nospēlēja, manai ģimenei svētku nedēļā bija kā punkts uz “i”.
Pagājušajā nedēļā pagāja divi gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Atklāti sakot, savā un savas ģimenes dzīvē nejūtu nekādas pārmaiņas. Dzīvojam un strādājam tāpat kā līdz šim. Redzu, kā apkārtējiem pagasta zemniekiem palīdz Eiropas Savienības platībmaksājumi, tā ir iespēja izrauties no bezcerīgās situācijas laukos. Mums pirms diviem gadiem nebija izvēles, ja gribējām attīstīties un neatpalikt no pārējām Eiropas valstīm, mums vajadzēja pievienoties Eiropas Savienībai.
Mans ikdienas darbs ir saistīts lielākoties ar sociāli atstumtajām un nelabvēlīgajām cilvēku grupām, bērniem. Domāju, ka daudz vairāk finanšu līdzekļu vajadzētu tieši šī sabiedrības slāņa izglītošanai. Ja bērns nāk no sociāli nelabvēlīgas ģimenes, tas vēl nenozīmē, ka viņš savā dzīvē nevēlēsies kaut ko mainīt un negribēs dzīvot savādāk. Esmu sastapusi tādus jauniešus, kuriem ir gribasspēks un vēlme izrauties no nelabvēlīgās vides, tomēr trūkst līdzekļu, lai “atspertos”. Uzskatu, ka atbalsts tieši sākumā būtu visnepieciešamākais, lai jaunieši arī laukos varētu izglītoties un atrast sev piemērotu darbu.
Gan man, gan sociālajam darbiniekam darbadiena ilgst 24 stundas arī brīvdienās. Ja kaut kas notiek, mums var piezvanīt. Grūti ir uzraudzīt tās ģimenes, kuras mīt attālās lauku mājās, nevaram kontrolēt visu, kas tur notiek, arī ceļi pavasaros un rudeņos vietām nav izbraucami. Reiz uz vienām mājām braucām pat traktorā, citādi nenokļūtu…
Apzinos, ka mans darbs ir smags un ne visi to varētu strādāt — katru dienu jāsaskaras ar problēmām, cilvēkiem nereti jāskaidro elementāras lietas. Piemēram, mātei jāstāsta, ka bērns ir jāmazgā, jābaro un ka ēdienu var sagādāt, ja dārzu apstrādā un tajā kaut ko izaudzē. Ikdienā sastopos ar cilvēkiem, kuriem nav nekā — ne naudas, ne darba, taču viņi ir pārāk slinki, lai dārzā iestādītu un izaudzētu pat kartupeļus. Ir tādi, kuri nāk pēc palīdzības un gaida, ka citi visu izdarīs viņu vietā un dzīve nokārtosies. Pašiem ir jāmainās, jāsaņemas. Priecājos par katru reizi, kad aizbraucam uz kādu sētu un redzam, ka ģimene mūsos ir ieklausījusies, apstrādājusi dārzu, sakopusi sētvidu, arī bērni ir tīri un paēduši. Tas jau ir daudz, un var cerēt sasniegt vēl vairāk.
Brīvdienas pavadīju, beidzot baudot silto sauli un pavasari, iestādījām kartupeļus. Pēc aukstās un garās ziemas biju noilgojusies pēc zemes darbiem. Ar darba sparu metos dobē un priecājos, ka zeme ir pamodusies un cilvēki arī!
