Mūsdienās, kad lielu daļu noslēgto laulību šķir, tomēr ir pāri, kuriem kopā izdevies nodzīvot pusgadsimtu.
Mūsdienās, kad lielu daļu noslēgto laulību šķir, tomēr ir pāri, kuriem kopā izdevies nodzīvot pusgadsimtu. — Kas ir laimīgas kopdzīves pamatā? — jautāju neretiešiem Nadeždai un Augustam Žilinskiem, kuri nesen nosvinēja zelta kāzas.
Svētki kā pārsteigums
Nadežda un Augusts iepazinās Ukrainā, strādājot šahtā. Viņi stāsta, ka cilvēki tolaik uz turieni devās peļņā līdzīgi kā tagad brauc uz Īriju. Vēlāk dzīves ceļš abus atvedis uz Neretu, lai gan Augusta dzimtā puse ir Pandeļos Lietuvā. Neretā Augusts strādājis meliorācijā, Nadežda skolas internātā par naktsauklīti un apkopēju. Ģimenē izaudzinātas divas meitas, aug četri mazbērni. Viņi vecākiem svētkos arī sarūpēja vakariņas kafejnīcā tuvāko radu un draugu pulkā. Ziedi, dāvanas, dziesmas un dejas — tas viss Žilinsku pārim bija pārsteigums. Nadeždas kundze stāsta: “Piekodināju meitām, ka negribu nekādas svinības, vien klusi pasēdēt un atcerēties. Viņas līdz pēdējam brīdim neko neteica — atbrauca, lūdza saposties un aicināja vakariņās uz kafejnīcu, taču par viesiem un lielajām svinībām mums nebija ne jausmas.”
Šķirties nedrīkst!
Mīlestība, cieņa, sapratne, prieks, rūpes vienam par otru un pacietība — tas varētu būt pamats laimīgiem kopā nodzīvotiem 50 gadiem. Nadeždas kundze domā — tas, ka cilvēki mūsdienās precas un šķiras vairākas reizes, nav labi. “Mūsu paaudzei ir pavisam citi uzskati un domāšana, liela atbildība par otru cilvēku. Esam tā audzināti — ja reiz apprecējāmies, tad kopā jādzīvo viss mūžs. Jāiemācās piedot un saprast, bet, galvenais, pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Izšķirties jau var ātri, taču tas nenozīmē, ka nākamais būs īstais un vienīgais,” stāsta Nadeždas kundze. “Laimīgas laulības pamatā svarīgākais ir saticība un prasme paklusēt, kad tas ir vajadzīgs,” smaidot īsi un kodolīgi stāsta Augusts. Abi atceras pirmo tikšanās reizi un arī savu kāzu dienu. It kā piecdesmit gadu nemaz nebūtu, tik ātri aizskrējis laiks.
Paraugs bērniem
Abas meitas priecājas, ka viņu vecāki joprojām mīl viens otru, un ļoti lepojas ar saticīgo ģimeni. Viņas atzīst, ka no vecākiem daudz ko mācījušās, galvenais, kā saglabāt cieņu un mīlestību vienam pret otru piecdesmit gadu garumā. Meitas atceras vienu un to pašu ainu ik dienu — tēvs pārnāk mājās no darba, bet māte vienmēr aizslēpjas aiz istabas durvīm. Ienākot viņš vispirms ik reizi jautā: “Kur mana Nadežda?”, labi zinot, kur viņa ir. Reizēm šī mātes paslēpju spēlēšana meitām likusies aplama, un viņas par to uzjautrinājušās. “Neatceros nevienu reizi, kad drīkstējām sēsties pie vakariņu galda, kamēr tēvs nebija pārradies no darba. Vienmēr gaidījām tēvu, vienalga — pusstundu vai divas stundas, bet bez viņa pie galda nesēdāmies. Tas bija nerakstīts likums,” atminas meita Danute.
“Dežurē” pie loga
Nadeždai ir diezgan straujš un impulsīvs raksturs. Visu, ko domā, pasaka uzreiz, nereti arī skaļā balsī. Meitas apbrīno tēvu, kā viņš vienmēr pratis mierīgi “uzklausīt” mātes teikto un pasmaidīt. “Nekas, tas ātri pāries,” par sievas iegribām vai dusmīgo toni vienmēr teicis Augusta kungs. Iespējams, arī tas, ka viens ir mierīgs, bet otrs temperamentīgs, laulību līdzsvaro, un viņi viens otru papildina. “Daudzus gadus ierasts, ka uz veikalu iepirkties dodas vīrs, bet es viņu gaidu mājās. Arī tagad ir tā, un, ja viņš aizkavējas vai ilgāk nekā parasti nepārrodas mājās, sēžu un gaidu. Uztraucos,” atzīst Nadeždas kundze.
Sarunājoties ar Žilinsku ģimeni, pārņēma sajūta, ka viņi mūžu pratuši nodzīvot pašu radītā pasaulē, kurā valda mīlestība, savstarpēja cieņa, uzticība un sapratne. It kā vienkāršas un pašsaprotamas lietas, kuras divi cilvēki spējuši nepazaudēt kopdzīvē mūža garumā. Laimīgas laulības formula vai varbūt liktenis?
