Kokneses pagasta padomē un laikraksta “Staburags” redakcijā saņemts koknesietes Irminas Enikovas badastreika sākšanas pieteikumus šīgada 1. maijā.
Kokneses pagasta padomē un laikraksta “Staburags” redakcijā saņemts koknesietes Irminas Enikovas badastreika sākšanas pieteikumus šīgada 1. maijā. Uz to viņu pamudināja vairākus gadus ieilgušais strīds ar kaimiņieni Ilgu Leimani par bišustropu izvietošanu.
Ienaids sabojā attiecības
Irminas Enikovas un Ilgas Leimanes ģimenes kaimiņos dzīvo sen, taču pirms kāda laika viņu labās attiecības beidzās Enikovas kundzes ienaida dēļ pret bitēm, kuras jau daudzus gadus mājo Leimanes kundzes mājas pagalmā. Abas kundzes dzīvo Kokneses pagasta centrā, vietā, kur ir māja pie mājas, dārziņš pie dārziņa.
Par abu kundžu nesaskaņām zina gandrīz visi koknesieši un nu jau sabiedrība arī plašākā mērogā. Kaimiņienes mēģināja samierināt gan Kokneses pagasta padome, gan pašvaldības administratīvā komisija, taču strīds vēršas plašumā. Nu jau šo lietu izskata Aizkraukles rajona tiesā, un Enikovas kundze nupat pieteikusi badastreiku, cīnoties par savām cilvēktiesībām brīvi un droši pārvietoties pa privātīpašumu, nebaidoties no kaimiņienes bitēm.
Baidās par mazbērniem
Irmina Enikova dzīvo kopā ar meitu un divām mazmeitām, no kurām viena ir invalīde. Uz Koknesi ciemos brauc arī citi radinieki. Enikovas kundze apgalvo, ka vasarā mājas pagalmā nevar ne mierīgi atpūsties, ne droši strādāt, jo jābaidās no bitēm, kuras atlido no kaimiņu pagalma. Viņa audzē zemenes un uzskata, ka to ziedēšanas laikā bites īpaši iecienījušas Enikovas kundzes zemeņu dobes. Koknesiete stāsta, ka pastāvīgi jūtas apdraudēta un no šo kukaiņu kodumiem viņai ir alerģija. “Baidos gan par sevi, gan par ģimenes locekļiem. Nevaru mazbērnus laist dārzā spēlēties, jo jāuzmanās no bitēm. Viņu dzēliens var būt drauds veselībai, un Latvijā taču bijuši gadījumi, kad bites dzēliens cilvēkam bijis nāvējošs,” stāsta Irmina Enikova.
Augsti žogi ne vienmēr veido labus kaimiņus
Kokneses pagasta padome Enikovas kundzes iesniegumu par šo problēmu izskatīja jau 2004. gada augustā. Toreiz pašvaldības pārstāvji apskatīja situāciju dabā, un deputāti nolēma, ka Ilgai Leimanei bišustropi pagalmā jāizvieto atbilstoši Civillikuma 1101. panta nosacījumiem. Tie paredz, ka bišu saimes pilsētās un ciemos jānovieto vismaz 25 metru attālumā no ceļa vai kaimiņu zemes robežas. Ja drava iežogota ar 2,5 metrus augstu blīvu sētu, stropus var izvietot, neievērojot norādīto attālumu.
Rakstnieks Marks Tvens teicis, ka labus kaimiņus veido augsti žogi, taču šajā sitācijā tieši žogs ir viens no strīda iemesliem.
Pēdējā gada laikā divus Enikovas kundzes iesniegumus saņēma arī Kokneses pagasta padomes administratīvā komisija. Pēc pirmā iesnieguma 2005. gada maijā komisija atkal devās apskatīt dravu un secināja, ka Leimanes kundze ievērojusi Civillikuma prasību un viņas pagalmā stropi izvietoti atbilstoši noteikumiem, tāpēc komisija nolēma šo lietu izbeigt. Toreiz gan Leimanes kundze nebija uzcēlusi 2,5 metrus augstu žogu, bet virs sētas nostiepusi agroplēvi.
Enikovas kundze uzskatīja, ka tā apēno viņas dārzu, jo tieši tajā pusē iekoptas zemeņu dobes. Tāpēc septembrī tapa nākamais iesniegums, pēc kura uz Enikovas kundzes māju devās ne tikai administratīvās komisijas locekļi, bet arī Zemes dienesta darbinieki un pagasta lauksaimniecības konsultants. Viņi konstatēja, ka administratīvo lietu ierosināt nav pamata un Enikovas kundzes iesniegumā pieminētais Civillikuma 927. pants nav pārkāpts, jo viņas tiesības vadīt un lietot īpašumu, iegūt no tā visus iespējamos labumus ir ievērotas.
Govis nevar! Bites var?
“Es uzskatu, ka manas tiesības tomēr ir ierobežotas. Pirms kāda laika turēju trīs govis, taču vietējā pašvaldība aizrādīja, ka ciematā, blīvi apdzīvotā teritorijā, to darīt nedrīkst, un es lopus likvidēju. Taču govis nevienu neapdraudēja, neuzbruka un nekoda. Turpretī bites apdraud apkārtējo drošību, un es uzskatu, ka tik lielu dravu — 14 stropu — blīvi apdzīvotā teritorijā turēt ir bīstami. Leimanes kundze dravas izvietošanu savas mājas pagalmā nav arī saskaņojusi ar vietējo pašvaldību. Kad par savu problēmu stāstīju televīzijas raidījumā “Bez tabu”, pagasta administratīvās komisijas vadītājs Zvaigznes kungs ieteica man audzēt burkānus, nevis zemenes, lai kaimiņienes bites pie manis nelidotu. Taču zemeņu audzēšana ir mūsu ģimene vienīgais iztikas avots, un nu man iesaka to nedarīt. Tas jau ir par traku,” sašutusi stāsta Irmina Enikova.
Palīdzību meklē tiesā
Ne pagasta padomes, ne administratīvās komisijas atbildes Enikovas kundzi neapmierina, un viņa uzskata, ka šīs institūcijas tikai “atrakstījušās”, taču reāli lietas labā nav darījušas itin neko. Tāpēc viņa ar prasību vērsās tiesā un lūdza tiesai uzdot Leimanes kundzei ievērot Civillikuma 1101. pantu un ierīkot tajā noteiktā augstuma sētu starp abiem īpašumiem.
Dažādu iemeslu dēļ lietas izskatīšana Aizkraukles rajona tiesā vairākkārt atlikta. Te kāda no lietā iesaistītajām pusēm neieradās tiesā, te kāda no pusēm lūdza to atlikt, lai pievienotu papildu pierādījumus. Nesen šajā lietā mainījās arī tiesnese, un sprieduma tajā nav joprojām. Kārtējā tiesas sēde paredzēta šīgada 9. maijā.
Apšauba žoga likumību
Negaidot tiesas spriedumu, Leimanes kundze šopavasar gar pagalma malu, kas robežojas ar Enikovas kundzes īpašumu, ierīkoja jaunu likumā prasīto 2,5 metrus augsto žogu un pārklāja to ar blīvu sietu, kuram cauri bites noteikti netiks. To apskatīja arī “Staburags”.
Tagad, kad žogs uzcelts, sākušās citas problēmas. Enikovas kundze nu apšauba tā būvniecības un vietas, kur tas ir, likumību. Kārtējā iesniegumā Kokneses pagasta padomei Enikovas kundze norāda, ka žogs uzbūvēts uz abu īpašumu kopējās robežas, kaut gan Leimanes kundze apgalvo, ka sēta likta viņas īpašuma teritorijā un ne par centimetru nav samazinājusi kaimiņienes pagalma platību. Enikovas kundze sūdzas arī par to, ka žoga būvniecība ar viņu nav saskaņota un nav saņemta arī atbildīgo institūciju atļauja.
Lai varētu sniegt kompetentu atbildi, Kokneses pašvaldība lūdza skaidrojumu Aizkraukles rajona būvvaldes vadītājam Janam Korolam un ieteica arī pašai Enikovas kundzei vērsties pie būvinspektora. Irmina Enikova iebilst: “Kāpēc man būtu jālūdz kaut kāds atzinums Aizkraukles rajona būvvaldē, ja arī Kokneses pagastā ir savi speciālisti, kuri par to saņem algu? Manuprāt, viņi tikai grib novelt no sevis atbildību un mierīgi noskatīties, kā es cīnos par savām tiesībām. Tāpēc viena no manām prasībām, piesakot badastreiku, ir arī Kokneses pagasta padomes aktīva rīcība šīs problēmas risināšanā. Sazinājos ar speciālistiem Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, kur man norādīja, ka šīs problēmas risināšana ir pašvaldības kompetencē.”
Prasības mainās
Irmina Enikova sarunā ar “Staburagu” atzina, ka šobrīd viņas prasība ir ne vairs uzcelt 2,5 metrus augstu žogu ap bišu dravu, kā tas bija norādīts prasībā tiesai, bet gan bišu aktīvā darba sezonas laikā izvest visus stropus ārpus ciemata, lai kukaiņi neapdraud cilvēkus. “Tā kā sēta nav uzbūvēta atbilstoši būvniecības prasībām, tā ir jānovāc un bites jāaizved. Ja šīs prasības tiks izpildītas, varēšu justies droši,” saka bišu pretinieces. Līdz šim gan rakstiski šāda prasība nebija formulēta, taču Enikovas kundze informē, ka turpmāk tiesā uzturēs šādu prasību.
Bez vajadzības neuzbrūk
“Staburags” sazinājās ar Ilgu Leimani, un viņa pastāstīja, ka pusi stropu vasarā tiešām grasās vest uz laukiem. Gandrīz viss viņas mūžs bijis saistīts ar bitēm. Gan praksē, gan apgūstot jaunas zināšanas dažādos kursos iepazīta bišu dzīve un daba. Viņa apgalvo, ka bites bez vajadzības nevienam neuzbrūk un nedzeļ. Arī tad, ja viņas spieto, cilvēkus neapdraud.
Ilga Leimane paskaidro, ka no citiem kaimiņiem sūdzības par bitēm nav saņemtas. Vienā pusē neviens nedzīvo jau divdesmit gadu, bet pagalma otrā pusē stropi ir noteiktajā 25 metru attālumā. Taču nesen Irmīnai Enikovai uzradusies sabiedrotā — Dzintra Žilde, kuras īpašums robežojas ar Leimanes kundzes īpašumu. Dzintra Žilde Latvijā pazīstama saistībā ar tiesāšanos par Rīgas cirka īpašumtiesībām un šajā “bišu lietā” pieaicināta kā lieciniece.
Nebūs kukaiņu, nebūs ogu
“Staburags” sazinājās ar vienu no Latvijas pieredzējušākajiem biškopjiem Andreju Mizi, lai uzzinātu, kā šo situāciju vērtē neatkarīgs speciālists. Viņš par notikumiem Koknesē jau bija dzirdējis un uzskata, ka Enikovas kundzes pretenzijas nav pamatotas. “Bites bez vajadzības nevienam nedzeļ, viņām tikai nepatīk dažādas spēcīgas smaržas. Ja arī kaimiņienes zemeņu dobēs bites ganās, tad ne jau visa saime, bet kādu desmit kukaiņu, vairāk bitēm tur nav ko darīt. Rīta pusē viņas dodas ievākt medu, un, atgriežoties no darba, lidones pat gribēdamas nevienam nevar iedzelt, jo nevar saliekties. Ja bites zemenēs ir pēcpusdienā, tad viņas apputeksnē augus, un varu droši apgalvot, ka bez tā diez vai kāda oga dobē nogatavotos. Bitēm ir savi lidojumu maršruti, un, protams, kukaiņi lido augstāk par 2,5 metriem. Taču bite, kura pacēlusies gaisā, uzreiz lejā nekad nelaižas, viņa lido projām.”
Andrejs Mizis piebilst, ka arī viņa bišu saimes izvietotas ciematā, blīvi apdzīvotā vietā. Reizēm 1200 kvadrātmetru lielajā pagalmā ir 20—30 stropu, un līdz šim problēmu ar kaimiņiem bišu dēļ nav bijis. Pārzinot situāciju Latvijā, viņš stāsta, ka bišustropus pagalmos privātmāju rajonos tur daudzi biškopji. Arī Bebros Biškopības muzeja drava ir pagasta centrā, bet tas problēmas nerada. Turpat ir stadions, kur sporto gan lieli, gan mazi.
“Nedomāju, ka viss nonāks tik tālu!”
Šobrīd Latvijā Civillikuma 1101. pants ir vienīgais, kurš reglamentē bišu dravas izvietošanu, tāpēc tieši to citē gan pati Enikovas kundze, gan pašvaldība un administratīvā komisija. Pirms dažiem gadiem bija izstrādāti Ministru kabineta noteikumi par bišu saimju turēšanu un kopšanu. Tie biškopjiem paredzēja stingrākas un precīzākas prasības nekā Civillikums. Piemēram, viens no šo noteikumu punktiem paredzēja, ka bišu saimes no sabiedriskām vietām, ceļiem un mājlopu novietnēm jānovieto tādā attālumā, lai nodrošinātu cilvēku un dzīvnieku drošību, un gadījumos, kad bišu saimes rada regulārus draudus cilvēkiem vai dzīvniekiem, viņas jāpārvieto, bet, ja tas nav iespējams, jāiznīcina. Taču šie noteikumi palikuši tikai projektā, jo nav apstiprināti.
Atvadoties Irmina Enikova piebilst: “Līdz ceturtdienas pēcpusdienai gaidīšu, vai Kokneses pašvaldība kaut ko darīs un vēlēsies man palīdzēt. Ja nekas nemainīsies, 1. maijā sākšu pieteikto badastreiku. Nekad nedomāju, ka viss nonāks tik tālu. Taču citu izeju neredzu. Protams, noteiktajā dienā došos uz tiesu un arī tur turpināšu cīnīties par savām tiesībām.”
Koknesieši gan runā, ka strīds patiesībā nav par bitēm. Tā ir privātu attiecību kārtošana, un, lai ko darītu viena kaimiņiene, otrai nekad nebūs labi. Kaut gan Enikovas kundze stāsta, ka visa pamatā ir tikai un vienīgi drošība. Varbūt tā arī ir, taču skumji, ka divas solīdas kundzes, kurām reiz bijušas labas attiecības, nu kļuvušas par ienaidniecēm un attiecības kārto ar tiesas un advokātu starpniecību. Piekāpties neviena nevēlas, un abas uzskata, ka taisnība ir viņas pusē. Un katra par savu taisnību cīnās, kā māk un var. Cerams, veselais saprāts tomēr uzvarēs un kundzes kopīgi spēs atrisināt šo problēmu, turklāt pagasta padome nebūs tikai pasīva vērotāja no malas.
