Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 20. aprīļa numurā. Ceļojums pagātnē. Daudziem skrīveriešiem vēl ilgi paliks atmiņā arī Tiso kundzes vaska figūru muzejs.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 20. aprīļa numurā.
Ceļojums pagātnē
Daudziem skrīveriešiem vēl ilgi paliks atmiņā arī Tiso kundzes vaska figūru muzejs. Šī franču dāma vaska figūru veidošanas māku pārņēmusi no tēva un sākusi ar Lielās franču revolūcijas upuru pēcnāves masku izgatavošanu. Vēlāk pārcēlusies uz Angliju, kur ļoti veiksmīgi sarīkojusi savu darbu izstādi. Šajā vaska figūru muzejā mums bija iespēja nokļūt īstā “slavenību ballītē”, “satikties” ar dažādām šovbiznesa zvaigznēm, savas nervu sistēmas elastību pārbaudīt “šausmu istabā” un stilizētos taksometros, veikt ceļojumu pilsētas pagātnē.
Savs stūrītis “Straumēnos”
Beidzot nonācām galapunktā — “Straumēnos”. Tas ir latviešu ciematiņš tipiskas angļu mazpilsētiņas Koventrijas tuvumā. “Straumēnus” un tiem piederošo zemi 1950. gadā nopirka Daugavas Vanagu fonda valde un toreizējais Latvijas sūtnis Kārlis Zariņš.
Latvietim vienmēr bijis svarīgs savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Tā tas bija arī kara bēgļiem Vācijā, Kanādā, Londonā un citās valstīs. Daugavas Vanagu fonda iedrošināti, vēlāk savu namu atvēra latvieši arī Bredfordā (1955.), Koventrijā (1965.) un citur. Šajās mītnēs latviešiem notika svinības, sporta nodarbības, drīz vien tie kļuva par latviešu konferenču centriem. Tādi bija “Mūsmājas”, “Ronfonta” un “Straumēni”, kas vēlāk kļuva arī par Anglijas latviešu veco ļaužu mītnēm.
Latviešu centrā “Straumēni” trimdas latviešiem notika koru mēģinājumi, IV Eiropas latviešu dziesmu svētki, J. Jaunsudrabiņa 100. dzimšanas dienas atceres pasākums, 3×3 nometnes un citi sarīkojumi. Uz Latviju “Straumēnu” ļaudis sūta dāvanas bērnu slimnīcām, pansionātiem. “Straumēnu” koris piedalījās arī XII vispārējos latviešu dziesmu svētkos Latvijā.
Tagad Sīļa kunga vadībā “Straumēnos” ir veco ļaužu pansionāts, kurā visi dzīvo kopīgos korpusos. Ciematiņā ir arī privātmājas maksātspējīgākajiem latviešiem, arī angļu privātmājas, jo latviešu skaits ir krietni sarucis. Ciematiņā strādā turp aizbraukušie latviešu viesstrādnieki.
Domās atgriežas dzimtenē
No 4. līdz 5. martam latvieši Lielbritānijas “Straumēnos” rīkoja pulkveža O. Kalpaka un Latviešu leģiona atceres dienām veltītu Daugavas Vanagu salidojumu.
4. martā svētku svinīgo daļu iesāka Daugavas Vanagu fonda priekšsēdētājs K. Birzgalis. Skanēja himna “Dievs, svētī Latviju!”, un pārpildītajā zālītē dziesmā vienojās daudzu trimdas latviešu un skrīveriešu balsis.
Skanēja arī dziesma “Pie Daugavas”, “Meža māte” un “Baltas ābeles zied”, kuras dziedāja Skrīveru sieviešu koris “Baltābele”. Diriģentes Edītes Aneraudes vadībā sagatavotās skaistās dziesmas par Latvijas dabu rosināja daudzus sirmgalvjus vismaz domās atgriezties un pabūt dzimtenē.
Skaļiem aplausiem skatītāji sagaidīja arī Skrīveru meiteņu saksofonistu kvartetu “Jewel”.
Uz glāzēm neparasti muzicēja Marija Vilde.
Anglijā daudzi satika savus paziņas, draugus, radus, arī skrīverieti Guntu Rūķi, kura jau ceturto gadu dzīvo Anglijā.
Vakara gaitā jautros deju ritmos visus aicināja Ziedonis Vilde, kuram dziesmā pievienojās arī Guntas Rūķes skanīgā balss.
Nākamajā dienā “Straumēnu” zālīte atkal bija stāvgrūdām pilna. Skrīveru amatierteātris režisora Jura Kalvišķa vadībā rādīja M. Reimaņa komēdiju “Krustmāte Jūle no Tūles”. Izjustais aktieru tēlojums aizrāva gan “Straumēnu” ļaudis, gan pašus skrīveriešus. Varēja dzirdēt atsauksmes: “Malači!”, “Sen nebiju tik sirsnīgi izsmējies!”. Skatītājus sajūsmināja aktieris Uldis Dzērve, kurš izrādē pārtapa par sievieti, īpaši pakalpīgais sulainis Francis (Aldis Jansons) un viņa sieva (Gunta Šustere), nepiekāpīgais un stingrais policists Bumbieris (Juris Kalvišķis). Nepārspējami savu lomu spēlēja kramplauzis Šviksts (Ansis Martinsons), krustmāte Jūle (Lidija Ieriķe), un droši vien daudzi dzīvē gribētu satikties ar dakteri Knošu (Jānis Ozoliņš). Starpbrīdī kāda “Straumēnu” latviete uzrunāja režisoru: “Policista kungs, jūsu izrāde bija aizkustinoši intriģējoša.” Saņemtos ziedu klēpjus aktieri nolika pie “Mātes Latvijas” pieminekļa.
Pils ar spoku
Pozitīvām emocijām bagātinājušies, devāmies atpakaļceļā uz mājām.
Citā latviešu mītnē “Ronfontā” mums bija paredzēta nakšņošana. Šajā skaistajā pilī ar vecmodīgām istabām, mēbelēm, krāšņiem paklājiem, vecām fotogrāfijām un portretiem pie sienām ar siltu tēju un pīrāgiem mūs sagaidīja ļoti viesmīlīga namamāte. Atkal skanēja latviešu dziesmas, tinās atmiņu kamols. Gide atgādināja, lai neaizmirstam, ka pilī mājo savs spoks.
Rītā mums pasniedza īstas angļu brokastis, pēc kurām brīnījāmies, kā to visu varējām apēst. Brokastu galds bija servēts kā īstās latviešu kāzās!
Ceļā top izstāde
Vēl tikai ekskursija pa šo jauko dabas stūrīti, un ceļš mājup varēja sākties. Atskanēja sauciens: “Nekur nav tik labi kā mājās!”, un ceļā izdziedājām visas zināmās dziesmas, suminājām jubilārus, pārrunājām gūtos iespaidus. Pat sagatavojām karikatūru skiču izstādīti Daugavas svētkiem, kurā ar Aizkraukles mākslas skolas direktores Taigas Kalvišķes vieglās rokas palīdzību iekļuvām gandrīz visi.
Sajūsma, dziesmas, anekdotes un smiekli nerima līdz pat Skrīveriem.
Citi cilvēki, cita sabiedrība
Kora “Baltābele” dziedātāja Zenta Rancāne atklāja: “Braucienā mani visvairāk sajūsmināja Anglija. Ar kalniem, lejām, efeju apvītiem kokiem visapkārt, ar rododendriem savvaļā. Aitas, zirgi, truši, fazāni — pļavās visu gadu. Beļģijā pie mājām ganās vistas, pīles, zosis. Anglijā, kanālā pie Vindzoras pils, tik daudz putnu — pīles, zosis, gulbji, kaijas. Neviens viņus neierobežo. Putnu pilni kanāli un parki. Nesaprotu, kādēļ Latvijā sacelta tāda ažiotāža?”.
“Baltābeles” diriģente Edīte Aneraude: “Esmu pateicīga par iespēju mums, seniorēm, doties šajā braucienā pa Eiropu. Mūsu gados tas ir sasniegums, brīnišķīgs pārdzīvojums. Tik daudzās vietās pabūts, tik daudz redzēts! Mani sajūsmināja iespēja apskatīt pasaulslavenās vietas Briselē, Parīzē un Londonā.
Angļu latvieši? Citi cilvēki, cita sabiedrība… Manuprāt, mēs, neraugoties uz savu nabadzību, esam par viņiem garā bagātāki.”
Skolotāja Nadežda Plakane (81 gads) “Straumēnos” satika savu skolasbiedru, ar kuru kopā mācījusies Aknīstes pamatskolā, vēlāk Jēkabpils komercskolā (pirms 60 gadiem!), tuvu brāļa draugu. Viņa stāsta: “Toreiz tēvs Ēvaldu Miltiņu gribēja pasargāt no iesaukšanas armijā, iekārtoja dažādos darbos. Tas nelīdzēja, 1944. gadā viņu tomēr paņēma armijā, un Ēvalds nokļuva Kurzemes katlā, vēlāk Anglijā.
Ēvalds jau 60 gadu dzīvo Birmingemā, viņam ir 83 gadi. Ir sava ģimene — sieva angliete, divi dēli. Mēs sarakstāmies jau 10 gadu. 1996. gadā viņa ģimene ciemojās Latvijā — braucām ekskursijā pie kopējiem paziņām uz Jēkabpili. Ēvalds ļoti ilgojas pēc Latvijas un grib te satikt savējos.”
Pazūd aktieris
Taiga Kalvišķe atklāja aktieru piedzīvojumus Parīzē: “Kad aktīvākā aktieru kompānija Parīzē pirms pusnakts devās uz Monmartru, sāka snigt. Bija tāda sniega “ķēpa”, ka Parīzi no kalna virsotnes nemaz nevarēja saskatīt, un visā tajā barā un sniegputenī pazuda Aldis Jansons. Daudz gan neuztraucāmies, jo viņš Parīzē esot ne pirmo reizi, lai jau pastaigā pa rozā kvartālu… Draugi Aldi sameklēja jau krietni pēc pusnakts. Taisnība vai leģenda, bet esot vakarējis kādā krodziņā ar dīvainu atmosfēru…”.
No “Straumēnos” ieradušās sabiedrības puses bijusi jūtama augstprātība, tāds kā angļu aristokrātiskums. “Es domāju, viņi nevar pieņemt, ka Latvija ir brīva un, lai arī sarežģīti, bet uz augšu ķepurojas. Kāds kungs neparko neticēja, kad es stāstīju, kā plaukst Alūksne. Viņš teica, ka to es varbūt varot iestāstīt tikai viņam, intonācijā skaidri parādot, ka es stāstu pasakas,” saka Taiga Kalvišķe. “Anglijas latviešiem liekas, ka mēs esam pārkrievojušies.”
Kalvišķes kundze piebilst, ka ļoti aizkustinājusi “Baltābeles” dziedātāju pašaizliedzība un tuvinieku mīlestība. Daža laba sieviņa ārzemēs bija pirmo reizi, bet palaida garām kādu apskates objektu, taupīja valūtu, lai tikai saviem mīļajiem — mazbērniņiem vai vīram — atvestu kaut mazu nieciņu no tālām zemēm. Reizēm tas aizkustināja līdz asarām. Visam pāri — savas mājas, savas ģimenes mīlestība.
