Veselība ir tāda manta, kuru var pazaudēt ar vai bez mantas, bet atgūt visbiežāk nevar ne par kādu mantu.
Veselība ir tāda manta, kuru var pazaudēt ar vai bez mantas, bet atgūt visbiežāk nevar ne par kādu mantu.
Dažos vārdos vēlos pastāstīt par iespaidiem, neilgi pirms Lieldienām nokļūstot atjaunotajā Aizkraukles slimnīcā. Salīdzinoši retās diagnozes dēļ relatīvi neilgā laika posmā man “izdevās” pabūt gan intensīvajā palātā, gan ķirurģiskajā, gan terapijas nodaļā, tā sakot, īsā laikā daudz redzēt.
Ārsti dara savu darbu, viņi ir klāt vajadzīgajā vietā un laikā, bet ar nepārtrauktu klātbūtni pacientus aplaimo vidējais medicīnas personāls. Noteiktās procedūras, sistēmas, asins analīzes, zāles un tā joprojām. Tad nu medicīnas māsām arī nākas uzklausīt daudzus “pateicības” vārdus pamatā no padzīvojušiem, diemžēl latviešu tautības, pacientiem, cilvēkiem ar lielu dzīves pieredzi.
Māsiņām ir grūti pat visas leksikas pērles pierakstīt. Gan zāles ir “nepareizas”, gan ārstniecības metodes, gan drenāžas caurulītes neīstajās vietās iestiprinātas. To es nelietošu, šito vajag noņemt un vispār — ko es šeit daru pie nemākuļiem? Apbrīnoju māsiņu iecietību, pacietību un centību. Neticu, ka varētu pietikt ar stipriem nerviem, laikam sava profesija ir arī ļoti jāmīl.
Veiksmi jums visām un visiem, paldies no pacienta, kuram “gara mēle”!
