Labi cilvēki ir pelnījuši, lai par viņiem zinātu arī citi. Vienu dienu atnāku mājās no veikala un, vēl pat mēteli nenovilkusi, pa logu redzu, ka pie vārtiem kāds meklē zvana pogu.
Labi cilvēki ir pelnījuši, lai par viņiem zinātu arī citi. Vienu dienu atnāku mājās no veikala un, vēl pat mēteli nenovilkusi, pa logu redzu, ka pie vārtiem kāds meklē zvana pogu. Izeju pretī, vīrietis kaut ko vicina rokā un vaicā: — Tas ir jūsu? Būtu kāds puika pacēlis, jūs paliktu bešā.
Paskatos — jā, mans naudasmaks.
— Es atvainojos, ka nācās parakņāties makā, lai uzzinātu adresi, — turpina svešais. Tik vien paspēju, kā pateikt paldies, un prom atradējs bija.
Pēc pāris dienām, veikalā maksājot par kaut kādiem saimniecības niekiem, teicu: — Esmu labi maku paslēpusi, lai atkal nepazūd.
— Jūs tā bijāt, kura pie mūsu veikala maku mētāja? Saimnieks toreiz jautāja, varbūt tas ir mans.
Tā arī uzzināju, kas bija maka atradējs — Skrīveru veikala “Altri” ēkas īpašnieks, kura vārdu noskaidroju tikai nesen — Aigars Lūsis. Gunta Skrīveros
