Šogad Lieldienas esmu nolēmusi svinēt senlatviskā garā. Indriķis gan staigā piepūties kā balons, jo viņam nepatīk, ka viss notiks pēc scenārija.
Šogad Lieldienas esmu nolēmusi svinēt senlatviskā garā. Indriķis gan staigā piepūties kā balons, jo viņam nepatīk, ka viss notiks pēc scenārija. Tas nozīmē, ka nevarēs kā citugad svētku rītā gulšņāt līdz pusdienlaikam un ģērbties, kā ienāk prātā.
Lieldienu pasākumi mums sāksies jau no agra rīta. Lai nekas nesajuktu, notiek arī mēģinājumi. Vakar pie Indriķa mātes bija ābeļu kratīšanas ģenerālmēģinājums. Abi ietināmies baltās villainēs un gājām uz dārzu. Kā eņģeļi izskatījāmies. Izpurinājām visas piecpadsmit ābeles. Runā, ka tad iegūstot bagātu augļu ražu. Indriķis beigās elsa un pūta, bet es jutos tīri sprauna. Ja tiešām viss izdotos, mēs taču tos ābolus Rīgas tirgū varētu pārdot un par nopelnīto aizlaist atpūsties uz Kanāriju salām. Kā visi normāli cilvēki.
Lieldienu rītā Indriķim paredzēts arī skrējiens uz upi muti mazgāt — lai būtu gaišāks prāts (es neskriešu, jo man tas tāpat ir gaišs). Varbūt beidzot tiks deputātos. Varētu jau kandidēt arī uz kādu ministra amatu. Tur jau nekas īpaši nav jāzina, ka tik mēle pareizā vietā. Galvenais — pabūt amatā tikai kādu brītiņu, pēc tam, ja atlaiž, trīs mēnešus taču vēl maksā lielu sāpju naudu… Kādu kažoku es par to varētu nopirkt! Kā Ūdrei! Piektdien un sestdien Indriķis varēs skaldīt malku, jo svētku rītā man vajag skaidas. Ticējums vēsta: ja grib naudu atrast, tad Lieldienu rītā jālasa skaidas. Bet kurš tad to negrib!
Izabella
