Pilskalnes pagasta “Pāvuliņos” Lieldienu rītā zaķis olas neizbārsta pa visu pagalmu, bet kārtīgi sadēj istabas čībās. Gatavojoties Lieldienām, Grīnvaldu ģimene atklāj, ka ir laicīgo, ne kristīgo, svētku svinētāji.
Pilskalnes pagasta “Pāvuliņos” Lieldienu rītā zaķis olas neizbārsta pa visu pagalmu, bet kārtīgi sadēj istabas čībās. Gatavojoties Lieldienām, Grīnvaldu ģimene atklāj, ka ir laicīgo, ne kristīgo, svētku svinētāji.
“Pāvuliņu” pagalmā mani sagaida smaidīga saimniece un sasveicinoties saka — sauciet mani par Natu, tāpat kā visi. “Pāvuliņos” dzīvo četru cilvēku ģimene — Natālija, Andris un viņu dēli — septiņpadsmitgadīgais Sandris un astoņgadīgais Denijs, kurš pašlaik ir sanatorijā. “Ļoti pietrūkst gan kņadas, ko puika mājās rada, gan vakara bučas,” atzīst Nata, tomēr sarunu turpinām priecīgi, jo Denijs jau Lieldienās noteikti būšot mājās, un ģimene atkal būs pilnā sastāvā.
Pirmo olu dala četrās daļās
Sēžot pie galda mājīgajā virtuvē, lielākā stāstītāja ir Nata, taču gan dēls, gan vīrs pa brīdim papildina viņas teikto. Grīnvaldu ģimenē Lieldienas vienmēr svin laicīgā un tautiskā garā — krāso olas un knaulējas ar tām, šūpojas un ievēro dažādus tautas ticējumus. Piemēram, pirmo krāsaino olu ģimene vienmēr dala četrās daļās un apēd kopīgi, lai mājās valdītu saticība. Lieldienu rītā viņi ir purinājuši ābeles, lai rudenī būtu laba ābolu raža. Pēc tautas ticējumiem, jāšūpojas augstu ne tikai tādēļ, lai vasarā odi nekostu, bet arī tāpēc, ka šajā laikā saulīte šūpojas un visa dzīvā radība un daba mostas. “Pāvuliņos” stingri ievēro ticējumu, ka Zaļajā ceturtdienā neko nedrīkst nest mājās no meža, lai neatnestu čūskas un mošķus, tāpēc zēni pēc sūnām vai citiem zaļumiem, kurus izmanto olu krāsošanai, dodas citās dienās.
Apgriež arī istabas augus
“Katru gadu Lieldienās krāsojam 30 olu, tik, cik ir vienā paplātē. Agrāk saimniecībā bija savas vistas, tad olas nebija jāpērk veikalā kā tagad. Krāsošanā piedalās visa ģimene, taču vīram vienmēr izdodas nokrāsot visskaistākās olas. Varbūt tāpēc, ka viņš prot aptīt zaļumiņus ap olu ar lielāku spēku, lai stingrāk iekrāsojas. Tomēr visskaistākais brīdis, kuru visi gaida ar nepacietību, olu krāsošanas procesā ir tad, kad olas ir gatavas, jo visiem interesē, kādas tās būs,” spriež Nata. Olas mēģināts krāsot siena gružos, melleņu ievārījumā, speciālās veikalā nopērkamās krāsās, taču vienmēr nācies atgriezties pie tradicionālās un vislabākās metodes — sīpolu mizām. Olām apkārt aptin zaļumiņus un zālītes, kādas vien var atrast dārzā, pieliek arī putraimus. Nata atceras, ka ir bijušas tādas Lieldienas, kad dārzā nav neviena zaļuma, un tad viņi ornamentus griezuši no papīra, īpaši interesanti iznākot, ja olai pietin klāt no krāsaina papīra izgrieztus vārdu pirmos burtus. Tās olas saglabājušās visilgāk, jo neviens negribējis apēst olu, uz kuras ir viņa vārda pirmais burts. Reizēs, kad ārā nav bijis neviena zaļuma, izlīdzējušies ar istabas puķēm, jo to “Pāvuliņos” ir daudz.
Stiprību panāk ar līmi
Grīnvaldi Lieldienās ciemiņus uzņem mājās un arī paši brauc ciemos pie radiem un draugiem. Nata atzīst, ka šajos svētkos no visām izdarībām vislielākais prieks ir bērniem, un viņi ar savu entuziasmu un interesi vien padara šīs dienas īpašas. “Svētku sajūta mūsmājās rodas jau tāpēc vien, ka visi varam pulcēties kopā. Kad puikas bija mazāki, tad vienmēr rotājām māju, griezām rotājumus no krāsaina papīra. Katru gadu, arī šogad, gatavojam olu ligzdiņu, pamatam ņemot kartona kārbu, kurā ieklājam sūnas un citus zaļumus. Tad ligzdiņā satupinām olas un citus dekorējumus. Mājās vienmēr ir pūpoli, un tos sagādā Sandris,” stāsta Nata. Braucot knaulēties ar olām pie draugiem un radiniekiem, reiz nokrāsojuši olām galus ar līmi, jo tad tās esot izturīgākas. Neviens viņu viltību neatklāja, taču olas sasita tik un tā.
Zaķis “iedēj” narcisi
Lieldienās ģimenē nav tādu īpašu apdāvināšanas tradīciju, tomēr bērni priecājas, ja sagādāts kas īpašs. Nata smejot stāsta, ka “Pāvuliņos” Lieldienu zaķa groza saturs atkarīgs no tā, vai svētki ir pirms vai pēc algas dienas. Ja svētki ir pēc algas dienas, tad bērniem čībās līdzās vistu olām varot atrast arī šokolādes olas un citus našķus. Reiz zaķis bija pamanījies pa nakti čībā “iedēt” narcisi ar visu podiņu, un par to mazajam bijis vislielākais prieks un pārsteigums. Katru gadu viņi pagalmā izkar šūpoles, taču triju dienu laikā tās jānoņem, lai raganas nešūpojas. Ģimene sapņo, ka reiz pagalmā varētu būt lielas īstas šūpoles, kuras varētu palikt visu gadu.
Grīnvaldu ģimenes “firmas zīme”
Nata atklāj, ka viņi novērtē svaigu un mājās pagatavotu ēdienu. Jau vairākus gadus cieņā ir daži vienkārši un tradicionāli svētku ēdieni, kurus kopīgi gatavos arī šajās Lieldienās. Vienkāršs, lēts un, galvenais, garšīgs atklājums viņu virtuvē ir mājās cepta pica. Saimniece to gatavo kopā ar abiem dēliem, un viņas pienākums ir iejaut mīklu. Tai nepieciešams 300 gramu ūdens, 25 grami rauga, tējkarote sāls, ēdamkarote eļļas un 450 — 500 gramu miltu. Visas sastāvdaļas sajauc kopā, un mīkla gatava! Sandrim vislabāk izdodas izveidot apaļo picas formu, bet jaunākajam dēlam patīk to pildīt — ar apceptu malto gaļu un rīvētu sieru. Izrādās, lielākais kēksu un plātsmaižu cepējs ir vecākais dēls Sandris, tās viņam izdodas vislabāk. Svētku galdā vienmēr ir Sandra ceptā rabarberu vai ābolu kūka. “Tikai Sandrim izdodas izcept tik garšīgu,” stāsta Nata. Kēksam nepieciešamas četras olas, glāze cukura un glāze miltu. Olas sakuļ ar cukuru, lai veidotos putas, iecilā miltus. Kēksa formu izsmērē ar sviestu un apkaisa ar mannu, lai nepiedeg. Vispirms ieber sagrieztus ābolus vai rabarberus un virsū uzlej mīklu. Cep brūnu, kēksu izņem no formas un, ja vēlas, pārkaisa ar pūdercukuru. Par šiem diviem vienkāršajiem ēdieniem pilsētas radi vienmēr jūsmojot ar labvēlīgu skaudību, jo tik garšīgi jau varot izdoties tikai laukos, kur svaigi un dabīgi produkti.
