Izlasot 30. marta “Staburagā” publicēto rakstu “Kad mednieks medniekam vilks”, mani pārņēma dziļš sašutums par Valsts kancelejas Juridiskā departamenta juriskonsulta Māra Skudras tendenciozo rakstu par Seces medniekiem.
Izlasot 30. marta “Staburagā” publicēto rakstu “Kad mednieks medniekam vilks”, mani pārņēma dziļš sašutums par Valsts kancelejas Juridiskā departamenta juriskonsulta Māra Skudras tendenciozo rakstu par Seces medniekiem.
Kad 2005. gadā noslēdzu medību platību nomas līgumu ar Jāni Skudru, nebija ne jausmas par to, kas sekos. Kad manu kartupeļu lauciņu (0,4 ha) “apciemoja” mežacūkas, zvanīju Skudras kungam un lūdzu palīdzību. Viņš apsolīja, ka atbrauks apskatīt, bet, dienām ritot, tā arī neatbrauca. Domāju, varbūt tas notiks naktī, bet liels bija mans pārsteigums, kad, pamostoties mazā gaismiņā, ieraudzīju pilnu dārzu ar dažāda lieluma mežacūkām. Lauks bija nopostīts pilnībā. Zvanīju vēlreiz Skudras kungam, lai izteiktu sašutumu, bet atbilde bija ciniska: “Mednieki sargā katrs savus kartupeļus, un es viens vienlaikus nespēju visur būt.”
Kā kompensāciju pēc veiksmīgām medībām dabūju gabalu gaļas, kas mums, diviem pensionāriem, nekādu prieku nesagādāja, jo kartupeļus ziemai nopirkām par 120 latiem. Bijām dzirdējuši, ka jaunajam mednieku kolektīvam spēcīga “aizmugure” ministrijā. Tagad skaidrs, kas ir tas balsts. Līgumu ar Jāni Skudru lauzu arī es, kartupeļus vairs nestādīšu, jo nav vairs kas ap lauciņu katru nakti kurina ugunskuru. Domāju, tā darīs daudzi secieši, jo ne jau mums vieniem tā notika.
Anita Krūmiņa Secē
