Pavasara spirgtais vējš un siltā saule atver koku pumpurus un no zemes izvilina krokusu košos ziediņus un baltās sniegpulkstenītes, bet lietus aizskalo ziemas sārņus.
Pavasara spirgtais vējš un siltā saule atver koku pumpurus un no zemes izvilina krokusu košos ziediņus un baltās sniegpulkstenītes, bet lietus aizskalo ziemas sārņus. Cilvēki kļūst gaišāki, smaidīgāki un labestīgāki. Taču ne visi un visur, jo, kā vienmēr, pasaule un arī mazā Latvija ir pārsteigumu pilna.
Aizvadītajā nedēļā noslēdzās valdošās koalīcijas partiju ieilgusī ķildošanās. Ministru prezidents Aigars Kalvītis atzina, ka savstarpējā kašķēšanās turpinās jau trīs mēnešus, un secināja, ka tā strādāt tomēr nevar. Viņš, šķiet, līdz pēdējam cerēja, ka partija “Jaunais laiks” atteiksies no savas prasības padzīt no valdības Pirmo partiju. Abu partiju deputāti un ministri pēc Jūrmalas skandāla “satika” kā suns ar kaķi, tomēr neizprotamu iemeslu dēļ Ministru prezidents, riskēdams pat nesaglabāt šo valdību, koalīcijā paturēja Pirmo partiju.
Pēc šī lēmuma premjers saņēma sešu “Jaunā laika” ministru atlūgumus. Viņi, nesvārstoties un neuzklausot aicinājumus strādāt kā līdz šim, no valdības aizgāja. Pat Valsts prezidenti Vairu Vīķi—Freibergu pārsteidzis tas, ka ministri nevar sakost zobus un vēl sešus mēnešus līdz jaunās Saeimas vēlēšanām darīt valstij derīgus darbus. Taču ne visi Latvijā ir pārliecināti, ka tagadējā valdība dara valstij patiesi derīgus darbus, jo kādēļ gan citādi domājošajiem vajadzētu sakost zobus?
Atceros politoloģes Ilzes Ostrovskas vārdus: “Ja vēlaties bezmaksas teātri, to varat noskatīties pirms vēlēšanām.” Nu šis teātris rit pilnā sparā. Domāju, ka tikai uz īsu brīdi apstājusies valdības “laivas šūpošanās”. Vienā naktī Aigaram Kalvītim kā burvju māksliniekam izdevās pierunāt strādāt septiņus jaunus ministrus. Interesanti, kā dažās stundās var pierunāt cilvēkus uzņemties tik nozīmīgu darbu? No vecās ministru plejādes valdībā ir tikai divi — Kārina Pētersone un Atis Slakteris. Sabiedrībā labi pazīstama ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Baiba Rivža, zinām Krišjāni Peteru, kuram premjers pēc Šlesera padzīšanas piekrita uzticēt satiksmes ministra posteni. Pārējie trīs ir mazpazīstami cilvēki.
Cik apbrīnojami precīzi izskaitļota bija šo ministru ievēlēšana Saeimas ārkārtas sēdē! Lai mazākumvaldību apstiprinātu ar vienkāršu balsu vairākumu, sēdē tikai Kalvītim un viņa domubiedriem zināmu iemeslu dēļ nepiedalījās kreisā spārna deputāti. Debatēs runāja vienīgi opozīcijas pārstāvji. Lai viņus nekaitinātu un “neielietu eļļu ugunī”, tribīnē nekāpa neviens Tautas partijas pārstāvis.
Viss ritēja pēc iepriekš iestudēta scenārija. Neviena vārda nedzirdējām par jaunajiem ministru kandidātiem. Taču, kad debatēs sāka skanēt arvien vairāk valdību nosodošu un pārāk kritizējošu runu, tās ierosināja pārtraukt. Deputāts Aleksandrs Kiršteins trāpīgi pateica: “Apvijiet runātāju tribīni ar žogu tāpat kā Brīvības pieminekli 16. un 25. martā!”. Deputāti, protams, arī centās izmantot iespēju televīzijā bez maksas propagandēt savu partiju un paši sevi.
Ar 46 balsīm par, 34 pret un 10 deputātiem atturoties, septiņus ministrus apstiprināja vienā minūtē. Tāds brīnums mūsu valdību vēsturē līdz šim vēl nekad nebija noticis. Zinām — kas viegli nāk, tās viegli arī aiziet. Līdz vēlēšanām pusgads, būs vēl kāds desmits Saeimas sēžu. Maz ticams, ka tajās izskatīs tikai tādus likumprojektus, kur pozīcijas un opozīcijas viedokļi saskanēs.
Vai tiešām Kalvītis ir tik naivs un cer, ka opozīcija viņa valdībai arī turpmāk ļaus strādāt tāpat kā līdz šim? Domāju, ka miera nebūs, jo “Jaunais laiks”, pat esot valdībā, daudziem bija kā suņanagla intīmā vietā. Varbūt pavisam drīz uzzināsim, kā tad īsti Kalvītis “pierunāja” jaunos ministrus? Kāda bija viņa kā valdības vadītāja politisko pretrunu nogludināšanas recepte? Gribētu arī zināt, kāpēc viņš izvēlējās valdībā paturēt Pirmo partiju. Šķiet, šīs partijas vadība — Šlesers ar saviem miljoniem, skaistu runāšanu un sevis slavināšanu — un Tautas partija ir pārāk cieši iejūgti kopīgu interešu divjūgā. Un diezin vai viņus vieno tikai valstij svarīgi darbi…
Slikti, ka valdība un deputāti, kad paši tikuši “pie pilnas siles”, aizmirst par tautai solīto. Ja izglītības darbiniekiem nebūtu tik aktīva arodbiedrība, skolotājiem būtu vēl mazāka alga nekā ir pašlaik. Pagājušajā nedēļā pēc lieliem cīniņiem mūsu arodbiedrībai izdevās viņiem “izkarot” nelielu algas pielikumu. Tas ir pieticīgs, un drīz vien arī to “apēdīs” inflācija. Diemžēl Latvijā skolotāja darbu nenovērtē. Starptautiskie eksperti, analizējot mūsu valsts skolotāju situāciju, secina, ka lielākā daļa Latvijas skolotāju ir sievietes, kuru darbs ir maz apmaksāts, lai arī viņas strādā garas stundas un jūtas nogurušas.
Vai drīkst uzticēt bērnus rūpju nomāktam cilvēkam? Vai var gaidīt no bērniem gara apgaismību, ja skola ir pazemojumu un pārestību vieta? Lai pārvērstu skolu no asaru vietas par laimes salu, valstij jārūpējas par to, lai skolotājs būtu pati cienījamākā profesija.
Aizkraukles rajonā no 680 skolotājiem vispārizglītojošajās skolās ir tikai 80 vīriešu, bet pirmsskolas izglītības iestādēs — neviena. Skolotāji noveco — rajonā tikai 63 skolotāji ir jaunāki par 30 gadiem, bet 65 ir strādājošie pensionāri.
Visi esam gājuši skolā, esam audzināti un mācīti. Taču ne katrs var teikt, ka viņam bijuši tikai labi skolotāji. Pati esmu skolotāja, un par manu dzīves vadmotīvu kļuvuši izcilā skolotāja Ilmāra Gaiša vārdi: “Mācīt, atraisīt bērna labākās jūtas, zinātkāri, soli pa solim vest viņu līdzi pa zinību kāpnēm — tas tiešām ir cildens uzdevums, un es esmu laimīgs, ka varu būt skolotājs!”.
Pati nozīmīgākā un arī neaizsargātākā mūsu valsts vērtība ir bērni, taču nežēlīgi ir šīs pasaules darbi, un bērni nav pasargāti no tiem. Nupat Liepājā noslepkavota deviņgadīga meitenīte. Briesmīgi, taču fakts, ka arī slepkavam taču bija vai pat vēl ir skolotāji… Mums, skolotājiem, jāprot savos audzēkņos ieaudzināt tiesību un pienākumu vienotību. Vai spēsim to izdarīt?
Taču dzīve rit uz priekšu. Vienmēr paliek cerība, ticība un mīlestība, jo mēs visi tiecamies pēc labā un skaistā. Filozofs Nikolajs Rērihs uzskatīja, ka cilvēks nedrīkst aizmirst par sirdi, jo pārējais nāks pats par sevi.
