“Katras mātes sapnis ir, lai bērni labi satiek,” saka skrīveriete Ludmila Lediņa.
“Katras mātes sapnis ir, lai bērni labi satiek,” saka skrīveriete Ludmila Lediņa. Viņa savu saimi — četrus bērnus un četrus mazbērnus — prot saturēt kopā, un šodien viņi visi atkal sanāks vienkop kādā svarīgā notikumā — mātes un omītes jubilejā.
Cilvēkus iepazīst darbā
Dzimšanas dienas priekšvakarā Ludmila Lediņa atzīst — nemaz negribas ticēt, ka jāsvin 50 gadu jubileja. Arī sen neredzēti paziņas viņai mēdz “pārmest”: “Tu vecāka nemaz nepaliec!”. Pati jubilāre smej, ka nav laika novecot, jo allaž kaut kas jādara, un arī mazbērni to neļauj.
Jubilāres dzimtā puse ir Ogres rajona Lauberē, bet pirms 11 gadiem viņas ģimene pārcēlās uz Skrīveriem. “Bērnu dēļ,” saka Ludmilas kundze. “Sākās Atmodas laiks, saimniecības likvidēja, darba nebija. Dzīvojām dziļos laukos, bet bērniem jātiek uz skolu. Neesmu radusi no vietas uz vietu pārcelties, bet citādi nevarējām. Sākums svešā pusē bija smags, nevienu cilvēku nepazīsti un gluži vai jākrīt izmisumā.” Skrīverus un to iedzīvotājus viņai palīdzēja iepazīt pastnieces darbs — trijos darba gados ar velosipēdu izbraukts viss pagasts. Lai gan tagad Ludmilas kundze strādā pašvaldības SIA “Skrīveru saimnieks”, vasarās atvaļinājuma laikā viņa aizvieto pastnieces.
Ludmila atzīst, ka viņai dzīvē bieži ir tā, ka nākas ielēkt “ejoša vilciena pēdējā vagonā”. Tā bijis arī ar mājas pirkšanu, jo tā iegādāta laikā, kad vēl neprasīja tik bargu naudu kā tagad.
Skarbuma nevajag
“Mana bagātība ir bērni,” saka Ludmilas kundze, un es drīz vien pārliecinos, ka šī ir tēma, par kuru jubilāre runā ar prieku. “Visādi mums gājis, taču viņi spēj sakārtot savu dzīvi, labi satiek — un neko jau vairāk nevajag,” atzīst māte. “Bērnu dzīvē nemaisos, viņi man ir kā draugi, ar kuriem visu var izrunāt. Bērnus audzinot, esmu atcerējusies, ka varbūt vienā otrā reizē vajag mazāk skarbuma. Ko nu vairs piebļausi, ja blēņas tāpat sastrādātas.”
Šis gads Ludmilas kundzes ģimenē ir apaļu jubileju gads, jo vecākajai meitai Anitai šogad 30. dzimšanas diena, bet vecākajai mazmeitai — 10. Jubilārei ir trīs meitas un dēls, kā arī četri mazbērni. Ja man ir slikts garastāvoklis, vīrs saka — jāatved “gaisa maisītāji” — mazbērni! Vecākās meitas dzīvo Ogres rajonā, bet mazbērniņi brīvdienās brauc pie mums ciemos.” Arī abi jaunākie Ludmilas kundzes bērni Dace un Aigars teju vai pārcēlušies uz Rīgu, taču mātes māja tāpat reti ir pustukša.
Ar Pērtiķa dzīvesprieku
Omīte! Kā ar šo titulu sadzīvot, ja vēl nebūt neesi veca? “Lieliski,” saka Ludmilas kundze. “Par omīti kļuvu, kad man bija 39 gadi, un tas ir tik labi — būt jaunai mammai un jaunai omītei. Varbūt smagāk bija ar visu tikt galā, kad bērni bija mazi, taču tagad vecuma starpību gandrīz nejūtam.” Jubilāre atzīst, ka labi saprotas arī ar svešiem bērniem. Kad strādājusi par auklīti bērnudārzā Lauberē, mazie raudājuši, viņai no darba aizejot. Arī ar kaimiņbērniem viņa rod kopīgu valodu.
Kā jubilāre sevi raksturotu? “Pēc horoskopa esmu Pērtiķa gadā dzimis Auns. Nu kāda nopietnība var būt šādam apvienojumam!” joko Ludmilas kundze. Viņa atklāj, ka ļoti patīk dejot, savulaik darbojusies deju kolektīvā un arī bērnus “staipījusi” gan uz tautas, gan moderno deju kolektīviem. Tagad priekšnieks mudinot dejot Skrīveru kultūras nama deju kolektīvā, bet jubilāre vien nosmej: “Ja mani neņem jauniešu deju kolektīvā, tad jau nav vērts!”.
Divi sapņi
Viens no jubilāres sapņiem, kuru gribētos piepildīt, ir doties ceļojumā. “Tas, ko esi redzējis, ir tavs, un to neviens nevar atņemt,” saka viņa. “Nekad tam nav iznācis atlicināt ne laiku, ne naudu, bet sevis attaisnošanai gribas teikt — tu taču to esi pelnījusi!”.
“Un vēl jau ir tāds kluss sapnis — gribu, lai visi mani mīļie vienmēr kopā turētos,” piebilst Ludmilas kundze. “Tas ir šausmīgi, ja tuvi cilvēki vicina teju vai kara cirvi, un no tā man visvairāk bail. Tas atkarīgs arī no manis. Augstās skolās neesmu gājusi, bet ceru, ka te noderēs mana dzīves skola. Arī pieredze taču ir kaut kas, vai ne?”.
