Jau 2. gadsimtā romiešu vēsturnieks Suentoniuss Trankuilluss secinājis, ka Augusta Cēzara rokraksts nav bijis īpaši labi salasāms, tāpēc viņš bijis zemisks un viņam piemitušas dažādas negatīvas rakstura iezīmes.
Jau 2. gadsimtā romiešu vēsturnieks Suentoniuss Trankuilluss secinājis, ka Augusta Cēzara rokraksts nav bijis īpaši labi salasāms, tāpēc viņš bijis zemisks un viņam piemitušas dažādas negatīvas rakstura iezīmes. Nērons savukārt pēc viena sava virsnieka rokraksta secinājis, ka viņš ir neuzticams. Senās Ķīnas filozofi pēc noteikta rakstīšanas stila sprieda par kaligrāfu raksturu. 1622. gadā ārsts no Kapri salas Kamillo Baldo uzrakstīja nelielu pētījumu par to, kā noteikt cilvēka dabu pēc viņa rokraksta. Nākamajos gadsimtos rokrakstu analīzei pievērsa ļoti maz uzmanības, vēlāk gan šī tēma saistīja daudzus pazīstamus rakstniekus — Edgaru Alanu Po, Elizabeti Baretu Brauningu, Čārlzu Dikensu, Balzaku, Gēti, Čehovu un citus. Apmēram 1883. gadā rokrakstu analīze uzplauka Francijā, kur par to nopietnāk sāka interesēties grupa baznīcas tēvu. Parīzes abats Žans Ipolits Mišons kopā ar saviem skolēniem sāka patiesi nopietnus darbus rokrakstu pētniecībā. Viņš 1871. gadā darināja vārdu “grafoloģija” ar nozīmi “zināšanas par rakstīšanu”. Tas bija pamats turpmākajiem pētījumiem un sākums pirmās grafologu biedrības dibināšanai Parīzē.
(Berijs Brentsons “Grafoloģijas elementi”)
