Aizvadītā nedēļa briedināja pūpolus. Saule sildīja pūkaino kažociņu sānus, bet lietus kausēja sniegu un modināja koku saknes.
Aizvadītā nedēļa briedināja pūpolus. Saule sildīja pūkaino kažociņu sānus, bet lietus kausēja sniegu un modināja koku saknes. Daba gatavojas savai kārtējai atmodai.
Tikai sabiedrības Atmoda, ko piedzīvojām pirms padsmit gadiem, aizvien vairāk attālinās. It kā tās nekad nebūtu bijis un nekad vairs nebūs. Noklausīto sarunu “šova” radītais šoks noplacis, viens ministrs no sava krēsla valdībā izmests, lai iesēstos citā Saeimā un ik pa laikam kāptu runāt likumu noteicēju tribīnē. Šleseriāde turpinās.
Valsts kontrole jau pirms laba laika atklājusi, ka satiksmes eksministrs gandrīz miljonu latu vienpersoniski izdalījis ceļu remontam pašvaldībām. Nosauktajā sarakstā pavīdēja arī Seces un Aizkraukles vārds. Gribētos teikt: malacis, ne jau tikai uz Rīgu un Jūrmalu jābūt labam ceļam! Ja vien, sīkāk pētot, neatklāsies, ka nauda dota savējiem, tas ir, Latvijas Pirmo partiju ( LPP) atbalstošajām pašvaldībām. Piemēram, Jēkabpils domei, kuras priekšsēdētājs ir LPP biedrs. Šajā pilsētā ministra piešķirtā nauda tērēta nevis ceļu vai ielu remontam, bet veloceliņa būvei un ielu apgaismojuma atjaunošanai. Protams, arī šīs lietas pilsētā jāsakārto, bet vai par ceļiem domāto naudu?
Tas viss man atgādina padomju laikus. Arī tad naudu remontam vai celtniecībai dabūja tas, kurš finansējumu “izsita cauri” ministrijā. Un šī “izsišana” toreiz notika vienkārši — ar kukuļiem. Ar to atšķirību, ka toreiz veda deficīta preces, bet tagad dod naudu, jo viss vajadzīgais veikalos ir. Tad partija bija tikai viena, bet tagad vairākas, un katrai “jāpabaro” savējie. Tautas partija (TP) taču dara tāpat. Vai gan citādi tik daudz naudas no valsts budžeta saņemtu Skrīveri, Koknese, Aizkraukle, kur vadībā ir TP biedri vai atbalstītāji? Kāpēc gan lai LPP, tēvzemieši vai zaļie zemnieki rīkotos savādāk? Un kāpēc lai “bites” nemēģinātu tikt pie sava rieciena? Tāda lietu kārtība valstī radīta, un pēc tādas arī dzīvojam.
Par Šlesera rīcību nav ko brīnīties. Viņš grāba no tās siles, pie kuras bija ticis, un deva tiem, kuru balsis vēlēšanās cer dabūt. Un vinnētāja ir tā pašvaldība, tātad arī tās iedzīvotāji, kuras vadība “pieslējusies” īstajai partijai — naudas dalītājai.
Sārts sakurts arī zem ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa krēsla. Viņš “pieķerts”, labvēlīgi piešķirot miljonu Eiropas naudas kādam poligrāfijas uzņēmumam, kurš savukārt ziedojis naudu partijai “Jaunais laiks”. Politiskā korupcija? Kariņa kungs uzskata — Pirmās partijas politiskais pasūtījums, atriebība par Valsts kontroles “atrasto” Šlesera izdāļāto miljonu. Tā nu divi vīri kā futbolbumbu spārda miljonu no viena pie otra — neies taču ar sīkumiem krāmēties! Šobrīd situācija atgādina virves vilkšanas izšķirošo momentu: kurš kuru? Vērosim, kāds būs iznākums.
Pagājušajā nedēļā plūdi sākās ne tikai dabā, bet arī redakcijā. Ne jau burtiskā nozīmē, protams. Sākās sūdzību un palīgā saucienu straume. Vienam ūdenī slīkst māja, otram izskalots piebraucamais ceļš, trešam virca tek pagalmā un akā. Kā vienīgo glābēju cilvēki saskata žurnālistu, kurš uzrakstīs, atradīs atbildīgās amatpersonas un varbūt kaut ko panāks. Tā nu mēs pildām šīs starpnieka funkcijas, jo saprotam — cilvēkam vairs nav kam lūgt palīdzību, viss mums tagad ir privatizēts, un tiec no ķezas ārā, kā pats zini un proti.
Ceļi un ielas izdangātas, cilvēks netiek pat pie ārsta. Pavasaris ar dubļiem un palu ūdeņiem mums ik gadu nāk kā dabas stihija. Nu nevaram iemācīties ne ceļus remontēt, ne caurtekas laikus iztīrīt, ne ar mazu uzkalniņu sadzīvot. Epšteinā, Vācijas pilsētiņā, ar kuru Aizkraukle draudzējas, mājas izvietotas terasveidīgi, un abpus abām ielas malām izbūvētas betona rensteles, pa kurām noskriet pavasara ūdeņiem. Un ūdens nekur nekrājas un kaimiņa pagrabā netek. Kāpēc ko tādu nevarētu arī Latvijā? Bet pie mums pat grāvji aizbiruši un aizauguši, gadiem netīrīti.
Aizvadītajā nedēļā gandrīz tikām pie Zvejnieku svētkiem. Vēl gan tikai pirmajā lasījumā ar daiļrunas priekšnesumu Saeimā. Svētku, protams, nekad nav par daudz, vēl jo vairāk tāpēc, ka zvejnieku ciemos tos svin tāpat, bez īpaša likuma. Dzīve tiešām iet pa riņķi. Atceros, bija laiks, kad katrai profesijai bija sava svētku diena. Arī tagad, kaut kalendārā neierakstītas, dažas no tām saglabājušās joprojām. Savu dienu svin skolotāji, enerģētiķi, policisti, arī dzelzceļnieki un meža darbinieki. Kā mēdz teikt, ka tik būtu iemesls — svinēt var vienmēr.
Vēl pagājusī nedēļa man bija īpaša kāda datuma dēļ, proti, 2. aprīlī apritēja 39 gadi, kopš iznāk laikraksts “Staburags”, kādreizējās “Komunisma Uzvaras” mantinieks. Esmu te nostrādājusi 32 gadus, taču šķiet, ka tas bija pavisam nesen, kad pirmo reizi ierados toreizējā Stučkā. Daudz kas pa šo laiku mainījies, bet saglabājies galvenais — cilvēki, kuri šajos gados iepazīti. Daudzu no viņiem vairs nav šaisaulē, bet atmiņas nezūd. Tās krājas.
Tā sagadījās, ka joku dienā šogad mani neviens nepiemānīja. Saka — tad odi vasarā kodīšot. Tas nu nav tiesa. Citus gadus, kad tiku piemānīta vairākkārt, šie asinskārie kukaiņi koda tāpat. Bet vispār mēs jokus nesaprotam. Kāds vīrs man vakar piezvanīja un teica, ka juties vīlies — atnācis Aizkraukles strūklakā balto haizivi vērot, bet tā vēl neesot iedarbināta… April! April! Nu neizvilka Daugavā neviens tādu zivi! Vismaz viens lasītājs uz mūsu “āķa” uzķēries! Varbūt odi tiešām nekodīs?
