Staburaga pagasta zemnieku saimniecības “Dālderi” īpašnieks Gunārs Ločmelis šogad nolēma pirmo reizi klātienē noskatīties pasaules līmeņa hokeja sacensības un devās ekskursijā uz Itāliju, olimpisko spēļu turnīru Turīnā.
Staburaga pagasta zemnieku saimniecības “Dālderi” īpašnieks Gunārs Ločmelis šogad nolēma pirmo reizi klātienē noskatīties pasaules līmeņa hokeja sacensības un devās ekskursijā uz Itāliju, olimpisko spēļu turnīru Turīnā.
Vienreiz mūžā jāredz
“Kādā jaukā dienā izdomāju, ka vismaz vienreiz dzīvē jāredz olimpiskās spēles klātienē. Neesmu liels ceļotājs, ārzemēs esmu bijis tikai pāris reižu. Kā Staburaga pagasta padomes deputāts devos uz Somiju apskatīt celulozes rūpnīcu un nu nolēmu doties uz Itāliju,” stāsta Ločmeļa kungs.
Sākumā Gunārs mēģinājis sarunāt kādu ceļabiedru, lai uz Itāliju dotos ar mašīnu, bet sieva ieteica sazināties ar ceļojumu aģentūru “Impro” un apjautāties, varbūt ir kāda brīva vieta ekskursantu grupā. Trīs nedēļas pirms došanās ceļā vēl bija pāris brīvu vietu. Uz Itāliju varēja doties arī ar lidmašīnu, tomēr Ločmeļa kungs izvēlējās braukt ar autobusu, jo tā varēja apskatīt arī tās valstis, kurām jābrauc cauri.
Atstājis saimniecību ģimenes pārziņā, staburadzietis devās ceļā. Tūrisma brauciena mērķis bija noskatīties Latvijas hokeja izlases spēles olimpiskajā turnīrā, taču Ločmeļa kungs brīvo laiku izmantoja, lai redzētu arī pāris sacīkšu, kurās sacentās citu valstu izlases.
Pats trenējas un sporto
“Lai uzturētu sevi labā formā, arī pats nodarbojos ar sportu. Regulāri braucu uz Seces sporta zāli trenēties. Spēlēju dažādas sporta spēles, bet jaunībā biju aizrāvies ar distanču slēpošanu. Nopietnāk ar to nodarbojos, kad mācījos tehnikumā Priekuļos. Piedalījos sacensībās un savlaik izpildīju pat pirmās sporta klases normatīvu. Varbūt būtu aizrāvies arī ar biatlonu, bet tajā laikā tāda sportaveida Latvijā vēl nebija. Tāpēc arī interese par sportu, taču līdz šim tik augsta līmeņa sacensības biju vērojis tikai televīzijā,” stāsta Gunārs Ločmelis.
Pirms olimpiskajām spēlēm staburadzietis bija aizbraucis uz Rīgu, vēroja Latvijas un Baltkrievijas izlases spēli. Tā bija izšķirošā, lai mūsējie tiktu uz Turīnu. Ločmeļa kungs piebilst: “Tajā spēlē sākumā likās, ka Latvijas izlasei nav nekādu cerību, taču līdz pēdējam brīdim cerēju — varbūt tomēr… Uz spēli braucu ar domu par uzvaru, un pēdējās minūtēs Latvijas izlase to arī izcīnīja!”
Daudz dzer un daudz “tur”
Ceļā uz Itāliju braucēji saņēma aptaujas lapas, kurās bija jāatbild uz jautājumu, vai esi kaislīgs hokeja fans vai vienkārši līdzjutējs. Staburadzietis gan nav no tiem faniem, kuri regulāri brauc uz pasaules čempionātiem just līdzi Latvijas hokeja izlasei, tomēr vismaz reizi mūžā gribējās spēles redzēt klātienē.
Piecās Latvijas hokeja izlases spēlēs “Dālderu” saimnieks ar interesi vērojis gan mūsu hokejistu cīņu laukumā, gan valstsvienības līdzjutējus. Ģērbušies tradicionālajos sarkanbaltsarkanajos tērpos, izkrāsotām sejām, “bruņojušies” taurēm un bungām, viņi taisījuši lielu troksni. Nopietni gatavojušies šim pasākumam. Līdzi arī lielais Latvijas Valsts karogs, kurš skatītāju tribīnēs aizņem ļoti daudz vietas, un to nevar nepamanīt.
Ločmeļa kungs ievērojis, ka hokeja spēles apmeklējuši arī daudzi Somijas un Šveices līdzjutēji. Šveiciešu galvenais atribūts ir lieli metāla zvani, ar kuriem viņi pieskandina arēnu. Taču latviešu bijis visvairāk. Klīst leģendas ne tikai par latviešu “karsto” līdzjušanu, bet arī par dzeršanas kāri. Gunārs tikai nosaka — viņi tiešām daudz dzer, bet daudz arī var “turēt”.
Nemaz nav vīlies
Vai, noskatījies visas piecas Latvijas hokeja izlases spēles, līdzjutējs nebija vīlies? Komanda taču piedzīvoja četrus zaudējumus un guva vienu neizšķirtu rezultātu. “Vīlies neesmu, jo ne uz ko vairāk arī necerēju. Pirmajā spēlē mūsējie izmantoja visas iespējas un guva trīs vārtus. Spēlē pret slovakiem nepaveicās ar tiesāšanu, cīņā ar krieviem uzvarēt nebija nekādu cerību, un arī zviedri mums vēl nekad nav zaudējuši. Daudzi uzskata, ka kazahus jau nu gan vajadzēja pieveikt, bet es domāju, ka mūsējie cīnījās normāli. Daudzās valstīs iecienīts ir arī klasiskajam hokejam radniecīgs sportaveids — bumbiņhokejs, un tajā kazahi ir trešie labākie pasaulē,” secina Gunārs Ločmelis.
Staburadzietis atzīst, ka turnīrs izvērties interesants, jo tā gaitā bijis grūti pateikt, kura komanda kļūs par olimpisko čempioni. Sākumā licies, ka tie būs krievi, bet vēlāk atlicis tikai rokas noplātīt — arī viņiem neveicies, un beigās krievi palikuši ceturtie. Pēc Turīnas pilsētas apskates brīvajā laikā viņš nolēmis noskatīties vēl kādu hokeja spēli, un tobrīd laukumā tikušies itāļi un vācieši. Domājis, ka tai jābūt labai spēlei un hallē “ies karsti”, bet piedzīvojis vilšanos — nekā īpaša.
Notikums tikai Turīnā
Interesanti, ka ārpus Turīnas par pasaules mēroga notikumu te nekas īpaši neliecināja. Taču pašā Turīnā viss bija pakārtots olimpiskajām spēlēm. Katrā hallē spēļu starplaikos skatītājus priecēja karsējmeitenes, ik uz soļa varēja redzēt olimpisko spēļu simbolus, iegādāties suvenīrus. Arī Ločmeļa kungs tuviniekiem iegādājās piemiņas veltes — cepurīti, krūzītes, atslēgu piekariņus, somu, protams, par braucienu atgādinās fotogrāfijas un videofilma.
Uz ielām bija iezīmētas īpašas joslas tikai olimpisko spēļu dalībnieku mašīnām un speciālajam transportam. Bija arī īpaši sabiedriskā transporta maršruti, lai aizvestu cilvēkus no vienas sporta halles uz citu. Pilsētas centrālajā laukumā bija novietots liels ekrāns, kurā varēja vērot sacensību norisi. Turpat arī tablo ar rezultātiem.
Apsveic Mārtiņu Rubeni
Ja tūristi no Latvijas vēlējās, varēja sastapt arī mūsu valsts delegācijas pārstāvjus un sportistus, un tālu no mājām ikvienu latvieti uztvēra kā savējo. Vairāki latvieši no Ločmeļa kunga grupas noīrēja mikroautobusu un devās uz biatlona sacīkšu norises vietu, kur satika biatlonistu Ilmāru Brici. Cits savukārt nofotografējās kopā ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti un iekļuva vietējā avīzē. Gunārs satika kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni, kurš bija atnācis noskatīties vienu no hokeja spēlēm. “Piegāju pie Mārtiņa Rubeņa un apsveicu viņu ar nupat izcīnīto bronzas medaļu. Aprunājāmies, un sportists izteica cerību, ka Latvijas komanda varētu iegūt vēl kādu godalgu. Es gan nebiju tik optimistiski noskaņots, diemžēl Mārtiņa cerības nepiepildījās,” stāsta ekskursants.
Televīzijā rādītajos sižetos par Turīnas olimpiskajām spēlēm stāstīja par stingrajām drošības pārbaudēm. Taču latvieši tās nepiedzīvoja. Ločmeļa kungs ievērojis, ka policisti pārbaudīja tikai melnīgsnējos cilvēkus. Arī vienu liepājnieku no Gunāra grupas uz ielas apturēja un pārbaudīja, bet tūlīt arī palaida.
Pirmo reizi ar kalnu slēpēm
Ceļojuma laikā Itālijā staburadzietis pirmo reizi dzīvē izmēģināja slaloma slēpes. Divas brīvās dienas varēja pavadīt, dodoties apskatīt Monblānu vai nodarbojoties ar kalnu slēpošanu. “Es nolēmu mācīties braukt ar kalnu slēpēm. Tie, kuri jau iepriekš bija nolēmuši doties kalnos, bija paņēmuši līdzi savu inventāru, es to iznomāju. Ar vagoniņu uzbraucu pāris kilometru augstu kalnos un pirmās divas stundas kalnu slēpošanu apguvu uz bērniem domātā kalna ar apmēram 300 metru garu nobraucienu. Pēc tam jau sāku lūkoties pēc lielākiem augstumiem. Biju domājis, ka tas ir daudz vienkāršāk, taču, kamēr pa trasi tiku līdz lejai, mugura slapja,” atceras Gunārs Ločmelis un, apkopojot šajā nedēļā piedzīvoto, atzīst, ka brauciens izdevies.
