Kā jau daudzi paredzēja, 25. martā, kad Latvijā pieminam politiski represētos, Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, atkārtojās gandrīz tāda pati ažiotāža kā 16. martā.
Kā jau daudzi paredzēja, 25. martā, kad Latvijā pieminam politiski represētos, Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, atkārtojās gandrīz tāda pati ažiotāža kā 16. martā. Atkal piemineklis bija iežogots, jo tā remontdarbi, lūk, bija jāsāk tik steidzami, ka nevis viena nokavēta diena, bet pat dažas stundas varētu tā atjaunotājiem radīt ļoti lielas nepatikšanas…
Politiski represētie jau iepriekš paziņoja, ka viņi Sibīrijas moku ceļus gājušos un tur palikušos pieminēs Brāļu kapos. Tomēr vairāki simti pārsvarā vecu cilvēku ziedus nolika arī pie Brīvības pieminekļa. Šajā Latvijas svētvietā satikās represētie unValsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, kura arī nolika ziedus. Atskanēja neapmierināto saucieni par prezidentes attieksmi un necieņu pret represētajiem un leģionāriem. Sirms vīrs izkliedza: “Mēs, leģionāri, Kurzemes katlā cīnījāmies, kamēr jūs aizbēgāt uz ārzemēm, bet tagad mūs noniecināt!”.
Prezidente to uztvēra kā personisku apvainojumu un izpratnes trūkumu un, atbildot saniknotajiem cilvēkiem, pielika pirkstu pie deniņiem, norādot, ka ar galvu jādomā! Viņa arī neaizmirsa pateikt, ka darījusi visu, lai ap pieminekli 25. martā sastatņu nebūtu.
Ko tad viņa darīja? Telefoniski sazinājās ar Rīgas domes priekšsēdētāju Aivaru Aksenoku un izteica neizpratni, kāpēc dienu pirms 25. marta ap pieminekli atkal ir nožogojums. Tas arī viss. Neviena no Rīgas domes amatpersonām prezidentei uz šo jautājumu neko attaisnojošu neatbildēja, un žogs palika, kā bijis.
Tautai šķiet dīvaini, ka prezidentes teikto var tik vienkārši ignorēt un viņa nespēj neko mainīt. Kādi spēki tad īsti valda Rīgas domē un kas valstī ir noteicošais — viena pašvaldība vai prezidente?
Skumji, bet šādā situācijā prezidente zaudē savu prestižu. Lai ko arī satrauktie cilvēki teiktu, viņai nevajadzēja ar savu nepārprotamo žestu aizvainot sirmgalvjus vēl vairāk. Daži politologi domā, ka prezidentei par savu izturēšanos ir jāatvainojas. Jo, kas atļauts vienkāršam cilvēkam, ne vienmēr ir atļauts prezidentam. Visi gan esam tikai cilvēki, taču augstajos amatos esošajiem jāapzinās savs pienākums pret tautu un cilvēkiem, kuri viņiem uzticējušies.
