Kalendārs vēsta, ka pavasaris jau klāt, tomēr dabā to tik izteikti nejūt.
Kalendārs vēsta, ka pavasaris jau klāt, tomēr dabā to tik izteikti nejūt. Ziema vēl negrib atkāpties. Tāds pats sastingums, šķiet, valda arī Latvijas politikā. It kā ir visi priekšnoteikumi pozitīvām pārmaiņām, bet nekas reāls valstī nesākas. Nav virzības uz priekšu.
Viens no piemēriem ir Jūrmalas pilsētas domes mēra vēlēšanu kukuļdošanas skandāls un tajā iesaistītie cilvēki, kuru telefonsarunas nesen publiskoja Latvijas televīzija. Šie notikumi, manuprāt, degradē valsts pārvaldi kopumā. Skaidri zināms, ka Jūrmalas netīrajā lietā iesaistīti daudzi politiķi, bet nekas nemainās! Tikai Ainārs Šlesers zaudēja amatu, bet pārējie joprojām ir savās vietās. Mani šokēja Lasmaņa kunga teiktais par “ņēmēja un uzmetēja” —deputāta Ilmāra Ančāna — rīcību: ” Nu, tas ir pilnīgi negodīgi!”. Cik tālu mūsu politiķi ir nonākuši, ja viņi uzskata, ka ņemt kukuli ir godīgi!
Pateicoties žurnālistu neatlaidībai, mēs uzzinām daudzas lietas. Tomēr rodas iespaids, ka viņi ir vienīgie, kurus tas patiesi satrauc.Varas elite nīst masu medijus par to, ka viņi uztraucas par tādām vērtībām kā ētika un morāle. Politiķi par to tikai pasmīkņā. Pēc šī skandāla publiskošanas, manuprāt, arī tautai vajadzēja paust savu sašutumu, būt aktīvākai, prasīt politiķu atkāpšanos.
Laikraksta “Diena” pielikumā rakstniece Gundega Repše atzina: cilvēki ir kļuvuši tik nejūtīgi un pacietīgi, ka pat šādi notikumi viņus nesatrauc. Laikam jau mēs par daudz esam “sisti”, tāpēc tādi kļuvuši. Es tomēr aicinātu cilvēkus sasparoties un nebūt vienaldzīgiem. Mēs taču varam paust savu attieksmi, piezvanot televīzijai, laikrakstu redakcijām, sūtot vēstules uz Saeimu un citādi. Neatstāsim žurnālistus vienus!
Runājot atklāti un “aizslaukot” visus netīrumus, mēs varbūt varētu kaut ko mainīt. Šādas politiskās spēlītes nav nekas jauns un notiek ne tikai Jūrmalā, bet arī citviet Latvijā, tikai mēs par tām nenojaušam. Daži pļaviņieši ievēroja kādu interesantu faktu — Pļaviņām cauri braucis Ministru prezidents Aigars Kalvītis. Viņš apstājies pie veikala “Daugava” un devies uz tālruņa kabīni piezvanīt. Ar ko un kas tik slepens būtu jāapspriež mūsu Ministru prezidentam, ja nevar zvanīt no sava tālruņa?
Ja no jauna vajadzētu izveidot Saeimu, droši vien būtu grūti atrast simts citus labākus un godīgākus deputātus. Tie paši “vēži” vien tur arī grozītos un, kā saka “Dienas” komentētājs Aivars Ozoliņš, “Latvijas politisko desu cehā” turpinātu savu neētisko darbību. Domāju par to, kuriem cilvēkiem es uzticētos. Man tādi noteikti ir Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, dzejniece Māra Zālīte, rakstniece Gundega Repše, domāju, ka arī politiķis Anatolijs Gorbunovs.
Šajos politiķu cīniņos manī sašutumu rada viņu lietotā leksika. Ne jau tikai atšifrētajās telefonsarunās, bet arī Saeimā nereti skan žargonvārdi un nepārprotams vulgārisms. Nesaprotu, kā izglītoti cilvēki var atļauties publiski kaut ko tādu teikt? Valodnieki un skolotāji īpašu uzmanību cenšas pievērst latviešu valodas tīrībai, bet mūsu tautas kalpi šajā ziņā negatīvi izceļas.
Pagājušās nedēļas nogalē piedalījos valsts skolēnu publiskās runas konkursa “Es sveikšu šo dienu ar mīlestību sirdī!” žūrijā. Bija bauda klausīties labu un skaistu valodu. Jaunieši ar lepnumu runāja par savu pilsētu vai pagastu, kurā dzīvo. Aizdomājos arī par to, cik daudzi mūsu skolēni tā varētu teikt par savu pilsētu?
Dažkārt cilvēku rīcība tiešām nav izprotama. Nesen Pļaviņu pilsētas domes deputāts Aivars Galviņš lūdza pašvaldību izskatīt jautājumu par iespējamo Pļaviņu pilsētas kultūras nama un mūzikas skolas privatizāciju. Kad jautāju viņam, kāpēc tapa šāds iesniegums, viņš atbildēja, ka vēlējies pārliecināties par deputātu lojalitāti un kompetenci šajā jautājumā. Varbūt labi, ka tādējādi iedzīvotājiem bija iespēja uzzināt pašu ievēlēto deputātu attieksmi, tomēr pilsētniekos tas radīja lielu un nevajadzīgu satraukumu.
Nesen beidzās vēlēšanas mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā. Man prieks par baltkrieviem, kuri uzdrošinājās piedalīties protesta akcijā pret savas valsts diktatoru. Mums arī ir svarīgs tur notiekošais, jo Baltkrievija robežojas ar Latviju. Vārda brīvības apspiešana Minskā atgādina Staļina laikus. Jūtot citu valstu atbalstu, Baltkrievijas opozicionāri var justies pārliecinātāki. Tomēr kā Latvija ir reaģējusi uz vēlēšanām šajā valstī, vai ir krasi pateikusi, ka tās nav bijušas demokrātiskas? Vismaz es to neesmu dzirdējusi. Visapkārt runā, bet konkrētu atzinumu nav.
Pagājušajā nedēļā skolās bija pavasara brīvdienas. Šajā laikā M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolā turpinājās kursi skolotājiem, kuros mēs apguvām prasmes un iemaņas, kā palīdzēt bērniem ar īpašām un speciālām vajadzībām iekļauties vispārizglītojošās skolas vidē. Nākamajā mācību gadā skolā esam nolēmuši izveidot korekcijas klases. Tās domātas bērniem, kuriem ir zems spēju līmenis, trūkst motivācijas mācīties vai ir grūtības iejusties vienaudžu vidū. Mēs, skolotāji, vēlamies panākt, lai skolēnos notiktu šis pozitīvais lūzums un viņi gribētu mācības turpināt, sasniedzot labus rezultātus. Ceru, ka arī vecāki sapratīs, ka mācības korekcijas klasē ir viņu bērnu labā.
Prieks arī par tiem bērniem un pieaugušajiem, kuri skolēnu pavasara brīvdienās piedalījās dažādās aktivitātēs. Esmu gandarīta, ka mums Pļaviņās ir tāds futbola treneris kā Imants Siliņš, kurš bērnus un jauniešus spēj pievērst sportam. Pļaviņietes, spēlējot vienā komandā ar Viesītes jaunietēm, vecākajā grupā Latvijas ziemas futbola čempionātā izcīnīja trešo vietu. Nedēļas nogalē aktīvākie pļaviņieši varēja piedalīties gan ziemas noslēguma sacensībās distanču slēpošanā “Jaujās”, gan karnevālā “Mežezerā”. Prieks, ka kalnu slēpošana, kura ir tik populāra Latvijā, šajā sezonā arī mūsu kalnu piepulcēja Latvijas labāko skaitam.
Pati brīvdienās piedalījos līnijdejotāju festivālā Viesītē. Arī citus aicinu kļūt aktīvākiem. Ja sēdēsim tikai mājās, nekas nemainīsies. Arī Pļaviņās un to apkārtnē cilvēkiem ir daudz ko darīt, tikai vajag izmantot iespējas.
Vispār esmu ziemas cilvēks un katru gadu gaidu, kad uzsnigs sniegs, lai var slēpot un nodoties citiem ziemas priekiem. Tomēr šogad tā iznākusi tik gara, ka tagad jau vēlos siltumu, puķes un putnu dziesmas. Tāpēc es bez nožēlas ziemu laižu prom.
