Regīnas Kalējas dzimtas saknes ir Sunākstē, no kurienes savulaik uz Sibīriju deportēti vairāki viņas tuvinieki, arī māte Daina.
Regīnas Kalējas dzimtas saknes ir Sunākstē, no kurienes savulaik uz Sibīriju deportēti vairāki viņas tuvinieki, arī māte Daina. Viņa tur sastapa savu dzīves draugu — baltkrievu puisi Viktoru, kurš jaunajai meitenei izglāba dzīvību. Viņi apprecējās, latvietes un baltkrieva ģimenē piedzima tumšmataina meitenīte brūnām acīm — Regīna. Sunākstē mazā Regīna kopā ar vecākiem ieradās tikai 1957. gadā. Sibīrijā dzimusī sunākstiete netiesā pāridarītājus, dzīvē viņa saskata daudz laba un gaiša. Regīnas kundzei vienmēr gribas būt cilvēku vidū un meklēt ko jaunu.
Gaidīts bērns
— Bērnības atmiņas cilvēku pavada visu mūžu. Kādas tās ir jums?
— Gaišas un jaukas. Ir būtiski, ja bērnu ģimenē gaida un mīl jau pirms piedzimšanas, un mani gaidīja. Vecākiem esmu vienīgā, un viņi mani ļoti mīlēja, sargāja un loloja. Esmu laimīga, jo māte un tēvs saticībā un mīlestībā dzīvo joprojām, kaut arī nu jau viņi ir cienījamā vecumā un māte ir ļoti slima.
Sibīrijas laikā, kad vecāki bija darbā, mājās paliku viena kopā ar lielu runci Barbosu. Abi nereti noslēpāmies pagultē un aizmigām. Kad atnāca māte un tēvs, meklēja mani un nobijās, jo es neatsaucos. Kad ieraudzīja runci, viņi zināja, ka arī man turpat jābūt.
Sava valoda
Atceros, mana valoda, kad sāku runāt, bija savdabīga, jo es samācījos vārdus no draugiem igauņiem, tatāriem, krieviem, baltkrieviem. Bieži vecāki nemaz nesaprata, ko gribu teikt. Rotaļlietu nebija, un tēvs man izgatavoja lupatu lelli un no koka izgreba papagailīti. Kādā aukstā dienā, kad biju viena, gribēdama savus mīluļus sasildīt, satinu tos mātes lielajā lakatā un ieliku cepeškrāsnī. Mantiņas un lakats apgruzdēja, un es rūgti raudāju, jo rotaļlietas bija pagalam.
Par Sibīrijā dzīvojošajām izvesto un arī vietējo ģimenēm atceros tikai labu. Visi dalījās savā nabadzībā un centās cits citam palīdzēt. Interesanti, ka pat manu vārdu izvēlējušies kolektīvi. Mamma gribējusi saukt par Ieviņu, taču kaimiņiene igauniete teikusi: kas nu tas par vārdu, vajag kaut ko stiprāku, piemēram, Regīna! Varbūt šis vārds man arī dzīvē kaut ko devis, jo nelaimēm varu vieglāk tikt pāri.
Rotaļājas bēniņos
— Ko atceraties par to laiku, kad nonācāt Sunākstē?
— Nedaudz atceros braucienu no Sibīrijas. Tas bija pavasarī. Vectēva mājas “Salas”, īpaši bēniņi, man likās romantiskas. Atceros, tur ilgi glabāja divus lielus koka koferus, kurus tēvs bija izgatavojis, kad braucām uz Latviju. Mēs ar kaimiņbērniem tajos slēpāmies un izmantojām dažādām rotaļām. Mums patika spēlēties arī vectēva zārkā, tajā bija daudz smaržīgu skaidiņu.
Taču pieaugušie negribēja, ka rotaļājamies bēniņos, tāpēc to vairāk darījām slepenībā, un aizliegtās lietas taču vienmēr ir interesantākās.
Atceras joprojām
— Rotaļas reiz beidzas, sākas skolas laiks. Kā jums veicās mācībās, vai pratāt runāt latviski?
— Latviski runāju pareizi, arī vārdu krājums bija diezgan plašs, jo es taču vairāk dzīvoju pieaugušo vidū. Skolā sāku mācīties 1961. gadā. Atceros, skolēniem bija parauglauciņi, es audzēju kukurūzu, un man tas patika. Braucām pat uz izstādēm, jo kaut ko labu izaudzēt man izdodas jau kopš bērnības.
Sunākstes pamatskolas direktors Žanis Vīksna un skolotāji bija zinoši, smalkjūtīgi un bērnus mīloši.
— Vēl tagad viņus atceraties?
— Ļoti labi. Mana pirmā audzinātāja Anna Mīlīga mācīja arī dziedāt un dejot. Tagad sirmā skolotāja dzīvo Aizkrauklē. Kad viņu satieku, kaut mirkli atkal jūtos kā maza meitene, kurai toreiz jaunā un skaistā skolotāja iemācīja daudz laba. Tieši pateicoties viņai, arī man dejošana kļuva par vienu no jaukākajām nodarbēm visu mūžu.
Aizkrauklē dzīvo arī mana otrā audzinātāja Emma Mežaraupe. Ar mīlestību atceros nu jau mūžībā aizgājušo vēstures un ģeogrāfijas skolotāju Mariju Spriņģi. Man viņas stundas ļoti patika, jo skolotāja prata interesanti stāstīt par svešām zemēm. Tas, iespējams, mani rosināja kļūt par aizrautīgu ceļotāju. Matemātikas skolotāja Alma Ābelīte toties manī “ielika pamatus” matemātikā.
Jākustas kā ūdenszālei
— Laukos bērniem ir arī jāstrādā. Kādi bija jūsu darbiņi?
— Kā jau lauku bērns augu un mācījos no cilvēkiem, dabas un dzīvniekiem. Daudz darāmā bija sētā, kūtī un mājā. Tēvs man uzticēja aprūpēt vistas, teliņu un aitas. Toreiz mēs, lauku bērni, neprasījām — ko man tagad darīt? Vecāki strādāja kolhozā, un bērniem mājās pašiem bija jāzina, ka jāsanes malka un ūdens, jāpadzirda lopi un jāuzmana dārzs un māja.
Mēs dzīvojām meža malā, bieži gāju ogot un sēņot, ieraudzīju arī pa čūskai, taču nekas slikts man nekad neatgadījās.
Lai arī bijām nabadzīgi, taču saticība ģimenē un labi cilvēki apkārt manu bērnību darīja priecīgu un laimīgu. Līdz notika kas tāds, kas man jau kā pusaudzei atvēra pavisam citu pasauli.
Izlasa mātes dienasgrāmatu
— Varat par to pastāstīt?
— Kad mācījos 5. klasē, bēniņos atradu mātes Sibīrijas laiku dienasgrāmatu. Tā manī izraisīja šoku. Tur bija arī zīmējumi, kuros māte ar draudzenēm attēlota koku pludināšanas darbos, zemnīcas un daudz kas cits. Kad izlasīju, kas toreiz noticis, likās, zeme zem kājām pazūd. Es uzzināju daudz ko tādu, ko pat nevarēju iedomāties. Tā kā man neliedza iestāties ne oktobrēnos, ne pionieros, nesapratu, kā māte un tēvs, kuri bija tik daudz cietuši no padomju varas, to varēja tik mierīgi pārdzīvot.
Vēlāk apjautu, ka vecāki mani žēloja, negribēja radīt negatīvas domas ne par valdošo iekārtu, ne cilvēkiem, kuri toreiz kalpoja okupantiem. Par izlasīto jautāju tēvam. Un tad mums sākās stāstu vakari, kad uzzināju to, par ko man nebija ne jausmas.
Agrāk man par sendienām Lielsunākstes muižā bija stāstījusi jau pavisam veca mātes radiniece. Viņa atcerējās pat 1918. gadu un citus vēsturiskus notikumus. Tie bija kā pasakas, taču Sibīrijas stāsti manā iztēlē bija pavisam kas cits. Tie mainīja manus uzskatus par pasauli kopumā.
Neziņa un atklāsme
— Kas mainījās jūsu uzskatos?
— Tobrīd mana dzīve sadalījās divās daļās — laimīgajā nezināšanā un īstās pasaules atklāsmē. Manī radās tāda kā pretestība. Es visu labi sapratu. Un tad māte, juzdama, ka es visu ļoti pārdzīvoju, sacīja: “Nemēģini sevī neko lauzt. Tev jādzīvo šajā laikā, lai kāds tas arī būtu. Tev šis laiks jāpieņem, taču nekad neaizmirsti, kas ir bijis!” Un šos vārdus es paturu prātā visu mūžu.
— Un tomēr Sibīrijā ir jūsu dzimtene. Vai vēlētos vēl kādreiz turp aizbraukt?
— Gribētu, taču reizē arī baidos. Tagad tur droši vien viss ir pamests, un diezin vai kādu no paziņām tur satiktu. Tikai sirds sāpētu. Es taču vairs neredzēšu to, ko gribu redzēt.
— Kā tālāk veidojās jūsu dzīve?
— Pabeidzu Aizkraukles 1. vidusskolu, pēc tam tehnikumu un sāku strādāt Stučkas rajona izpildkomitejas finansu nodaļā, kuras toreizējais vadītājs Konstantīns Gavars bija ļoti labs priekšnieks. Viņš man nejautāja, kāpēc esmu dzimusi Sibīrijā, kā to ne reizi vien prasīja citās vietās.
Brauc tikai “pareizie”
Reiz man radās iespēja ar komjaunatnes ceļazīmi aizbraukt uz Bulgāriju, taču mani uzaicināja vietējais Valsts drošības komitejas vadītājs un izprašņāja par manu biogrāfiju, paskaidrojot, ka pagātnes dēļ šis brauciens nav iespējams. Tas bija 1972. gadā. Es gan viņam teicu, ka neesmu vainīga, ja piedzimu Sibīrijā, es taču tāpēc neesmu dzimtenes nodevēja. Un tad šis biedrs skaidroja, ka braucēju grupā visiem jābūt morāli tīriem, es, lūk, varot pateikt ko nepareizu un pretvalstisku… Rūgtums manā sirdī bija liels. Vēlāk, šo cilvēku pat ieraugot uz ielas, manī vienmēr radās iekšēja nepatika.
Stiprina mātes vēlējums
— Daudzi Sibīrijas izsūtījumu pārdzīvojušie par tiem laikiem negrib runāt, taču arī nevienam par savu likteni nepārmet. Un kā jūs?
— Ļaunu prātu neturu, taču, kā māte novēlēja, neko neaizmirstu. Ja es visu dzīvi sevī nēsātu tā laika netaisnības smagumu, tad nebūtu laimīga ne ģimenē, ne darbā. Taču es tāda esmu, jo man ir labs vīrs, jau sudrabkāzas nosvinētas, mums ir meita un dzīvi vecāki. Apkārt daudz labu cilvēku, un mana dvēsele ir attīrījusies no visiem rūgtajiem smago atmiņu sārņiem.
— Kas jums palīdz dzīvot ar paceltu galvu un dzīvespriecīgu smaidu?
— Vīrs, kurš mani saprot no pusvārda un vienmēr atbalsta. Jo ilgāk esam kopā, jo labāk saprotamies. Jaunībā, kad biju maksimāliste, es mēģināju viņu “lauzt” un izveidot garīgi līdzīgu sev. Taču gadu gaitā sapratu, ka nedrīkst otram cilvēkam uztiept ne savu pārliecību, ne mēģināt viņu pārveidot.
Lasu arī interesantas grāmatas par dabu, ezoterisko, garīgo un filozofisko literatūru.
— Nu ir laiks, kad varat braukt, kur sirds kāro!
— Es gan daudz izceļojos arī pa visu Padomju Savienību, biju pat līdz Sahalīnai. Taču tagad bieži braucu uz ārzemēm gan ar kolektīvu, gan kopā ar vīru. Gūstu daudz iespaidu. Redzēju vēl nenojaukto Berlīnes mūri, biju Tatru kalnos. Vēl nav būts Itālijā, kur ļoti vēlos aizbraukt.
Izvēlētos citu arodu
— Vai esat izvēlējusies īsto profesiju?
— Daļēji. Ja varētu dzīvi sākt no gala, mācītos par ārsti, daiļdārznieci vai žurnālisti. Tomēr laimīga gadījuma dēļ kļuvu par finansisti. Gadu lokos savu profesiju esmu iemīlējusi, un tas man nemaz neliekas tāds “sausiņu” arods. Nav taču tikai papīri un skaitļi, ik dienu jātiekas arī ar cilvēkiem.
Pieņem reālo dzīvi
— Jūs varētu raksturot kā nenosakāma vecuma sievieti. Kāds ir jūsu nenovecošanas noslēpums?
— Es gadus vairs neskaitu. Ja man kāds pēkšņi pajautā, cik man gadu, es vispirms padomāju un tikai tad atbildu. Sportoju, braucu ar divriteni, strādāju dārzā un priecājos par puķu skaistumu. Rūpējos ne tikai par tuviniekiem, bet arī par sevi. Tas sievietei nepieciešams. Bieži daru tieši to, ko pati vēlos, un tas mani atkal “uzlādē”. Un, galvenais, dzīve jāuztver tāda, kāda tā ir.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Regīna Kalēja.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1953. gada 30. decembris, Irkutskas apgabala Mamas — Čujas sādža.
IZGLĪTĪBA: pirmā līmeņa augstākā, absolvējusi Tālava Jundža juridisko koledžu.
NODARBOŠANĀS: Valsts ieņēmumu dienesta Zemgales reģionālās iestādes Aizkraukles nodaļas maksājumu uzskaites sektora vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Alfrēds — autovadītājs, meita Vita — strādā “SEB Unibanka” centrā Rīgā.
VAĻASPRIEKS: ceļošana un darbs mazdārziņā.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
