Nacionālā atmoda Vietalvā sākās ar dziedāšanu.
Nacionālā atmoda Vietalvā sākās ar dziedāšanu. Vietalvas labdarības biedrības koris guva vislielākos panākumus Latvijas mērogā, tomēr vietalvieši kļuva slaveni arī ar teātra spēlēšanu, kas saistīta ar vairākiem interesantiem un šodien pat amizantiem faktiem.
Meitām aizliedz burzīties uz skatuves
Darbības sākumā biedrība kora mēģinājumus rīkoja Vietalvas draudzes skolā, un tur arī reiz radās doma uzvest kādu ludziņu. Saprotama lieta, teātrī, tāpat kā dzīvē, darbojas tiklab vīrieši, kā sievietes. Taču 1872. gadā Vietalvā vēl neemancipētās mātes aizliedza meitām piedalīties tādā netikumībā kā burzīšanās ar vīriešiem uz skatuves. Situāciju izglāba Kristīne Lejiņa (apsviedīgā biedrības aktīviste aprakstīta Emīlijas Prūsas romānā “Gaismu sauca, gaisma ausa”) un Johanna Šūlmane, biedrības līdera Vīlipa Šūlmaņa māsa.
Cirks vai kumēdiņi?
Pirmo reizi vietalvieši Odzienas pagastmājā (tajā ēkā vēl nesen bija Odzienas skolas internāts) 1872. gada 26. novembrī uzveda Ādolfa Alunāna lugu “Pašu audzināts” un viņa tulkojumu “Lakstīgala un brāļa meita”. Tajā laikā teātris (toreiz to sauca par tiateru) laukos bija kaut kas neredzēts un pat nedzirdēts. Daudzi iedomājās, ka tas būs kaut kas līdzīgs nostāstiem par cirka izrādi vai kumēdiņiem gadatirgū, tāpēc tauta plūda no malu malām, un daudzi pat netika izrādes telpā iekšā. Todien pārdeva 136 ieejas “biljetas”, par kurām ieņēma 43 rubļus un 45 kapeikas (lai saprastu cara laiku rubļa vērtību: vidēji laba govs toreiz maksāja 10 rubļu). Acīmredzot tiatera redzētkārotāji bija tik saspiesti šaurajā telpā, ka adatai nudien nebija, kur nokrist. Pirmajā rindā bija novietoti krēsli apkārtnes muižkungiem, un par šo ložu viņi maksāja vienu rubli. Pārējās vietas maksāja šādi: pirmā klase — 50 kapeiku, otrā — 30, trešā — 15.
Zemnieki bija labi aktieri
Pirmais teātra uzvedums izpelnījās skaļas ovācijas, un arī turpmāk teātra izrādes bija ļoti labi apmeklētas. Vietalvas muižkungs Aleksandrs fon der Pālens acīmredzot bija ļoti iepriecināts par biedrības teātra izrādi. (Par to, ka zemnieki bija labi aktieri, liecina fakts, ka Brenci Krumbergu, labāko Vietalvas teātra raksturlomu spēlētāju, vairākkārt aicināja izcilais Rīgas Latviešu biedrības teātris). Pālens piešķīra vienu no muižas ēkām, kurai tika izplēstas sienas un pēc remonta uzbūvēta bīne (skatuve) un skatītāju zāle ar 160 sēdvietām. “Jaunizceptie” aktieri ar lielu atbildības izjūtu gatavoja tērpus un dekorācijas katrai izrādei. Vietalvieši ar viesizrādēm bieži apciemoja visus tuvākos pagastus un spēlēja pat Rīgas Latviešu biedrības namā.
“Vien pudel rums…”
Amizanta bijusi tradīcija, ka aktieri no trupas kases mēģinājumu un izrāžu reizēs nopirkuši, kā izdevumu grāmatā rakstīja, “1 pudel rums un 1 mārciņa cukur”, kā arī līdz muciņai bairīša. Kad vasarā uz Vietalvu atbrauca ar biedrības stipendiju jurisprudenci studējošais Andrejs Stērste, viņš dziedāja kuplejas, un kases ienākumus pilnībā izmaksāja viņam. Un pēc šīm viena cilvēka izrādēm parasti izdevumiem pievienojās “1 pudel šampanjer”.
Tajos laikos prata gan kārtīgi strādāt, gan labā kompānijā ar mēru iedzert. Vietalvas veikali mūsdienās arī krietnu peļņas daļu iegūst, pārdodot alkoholu, tikai nedz kora, nedz teātra nav. Kaut gan nešaubos, ka talantīgu cilvēku nav mazāk kā sendienās. Nu, ko, novadnieki, uzspēlēsim tiateru?
(Šis raksts tapis pēc pagaidām nepublicētā Nikolaja Avena manuskripta “Tautības cīņas atmodas laikmetā Vietalvas un Odzienas novadā”.
