Pēc vecāku vēlējuma koknesietei Mirdzai Parolei marta otrā puse ir svētkiem bagāta, jo vienā dienā viņai ir vārdadiena, bet nākamajā — dzimšanas diena. Vakar sirmā kundze svinēja 80 gadu jubileju.
Pēc vecāku vēlējuma koknesietei Mirdzai Parolei marta otrā puse ir svētkiem bagāta, jo vienā dienā viņai ir vārdadiena, bet nākamajā — dzimšanas diena. Vakar sirmā kundze svinēja 80 gadu jubileju.
Mūsu saruna arī sākas par divējādajiem svētkiem. Mirdza Parole atzīst, ka tas tiešām reizēm ir traucējis, jo nereti svinības ilgušas pat divas nedēļas — atkarībā no tā, kurās brīvdienās var ierasties radi un draugi. Tomēr viņa allaž priecājas par ciemiņiem.
Soli pa solim uz Koknesi
Mirdzas kundze dzimusi Jelgavā, kur viņas tēvs strādājis par dzelzceļnieku. 30. gados ģimene pārcēlās uz Meņģeli, jo tur mātei piederēja īpašums. Šajā pagastā Mirdzas kundze sāka skoloties, bet vidusskolu pabeidza Koknesē.
— Pirmā darbavieta man bija Meņģeles pienotava. Kolhozā bijām daudz jauniešu, un lielākā daļa tādu, kuri neko nesaprata no lauku dzīves. Tomēr darbu iemācījāmies un kaut kā galā tikām. Vēlāk pārgāju darbā Bebru krejotavā. Tā pamazām tuvojos Koknesei, — atceras Mirdzas kundze.
Studēt augstskolā viņai neizdevās, un tā jubilārei ir žēl. Viņa labprāt būtu studējusi vēsturi.
Koknesē Mirdzas kundze vairākus gadus strādāja meliorācijas uzņēmumā, pēc tam desmit gadu par Kokneses ciema padomes priekšsēdētāju.
— Tolaik pašvaldība bija tā dēvētajā “Baltajā mājā” stacijas laukumā. Mans pirmais darbs bija sakārtot šo ēku un apkārtni. Iztīrījām dīķi un sakopām parku, — stāsta jubilāre.
Kapličas avantūra
Toreiz strādāt bijis salīdzinoši viegli. Atalgojums gan bijis niecīgs, un lielākoties darbu vajadzējis veikt sabiedriskā kārtā. Tomēr cilvēki par to nesūkstījās un darīja.
— Naudas pašvaldībai bija maz un neko daudz papildus iegādāties nevarējām, tomēr “grozoties” kaut ko panācām. Viengad mežā vējš nogāza daudz koku. Tos zāģēja viesstrādnieki no citām republikām. Viņi labi pelnīja, un pašvaldībai tika nodokļi. Par šo “lieko” naudu ciema iestādēm nopirkām televizorus. Tagad tas varbūt šķiet nieks, bet toreiz liela vērtība, — atceras Mirdza Parole.
Viena no tādām “avantūrām” bijusi arī kapličas būve kapos. Tikmēr nelikuši mierā rajona celtniecības organizāciju, kamēr tikuši pie šī nozīmīgā objekta.
Ar šo būvi Mirdzas kundzei saistīts arī kāds pārdzīvojums. Viņai no kapiem esot bail, tomēr kā ciema padomes vadītājai vajadzējis parakstīt dokumentus par jaunajā kapličā paveiktajiem darbiem. Kā lai citādi to izdara, ja visu neapskata? Tāpēc kādā pēcpusdienā devusies uz turieni. Gadījies tā, ka atceļā automašīnu nevarējis izkustināt no vietas, jo nesen bija snidzis un ceļš slidens. Sācis arī satumst, un Mirdzas kundze jau satraukusies, kā izkļūs no šīs neomulīgās vietas. Tomēr drīz vien kāds palīdzējis izkustināt “autiņu”.
Vāra zivju zupu
— Mums bija laba sadarbība ar citām ciema padomēm, īpaši ar Kandavu. Vajadzēja vienam pie otra braukt pārbaudīt, kā izpilda sociālistiskās saistības, bet mums tās bija vienkārši draudzības vizītes. Katrs centās īpaši uzņemt viesus, sagatavot interesantu programmu. Ko tikai mēs izdomājām! Reiz rīkojām pat zivju zupas vārīšanas sacensības upes krastā, — atceras jubilāre.
Viņa atzīst, ka šobrīd pašvaldību vairs nevēlētos vadīt, jo tagad tas esot daudz sarežģītāk un atbildīgāk. Viņasprāt, Koknese šodien attīstās vērienīgi, un par to liels prieks.
No jauna kultūras “lauciņā”
To, ka lielāko daļu pienākumu tiešām vajadzēja paveikt bez atlīdzības, apstiprināja Mirdzas Paroles priekšsēdētājas alga — 95 rubļi mēnesī. Tāpēc viņa aizgāja uz Stučkas izpildkomiteju strādāt par instruktori. Tur gan atalgojums bija kaut nedaudz, bet tomēr lielāks. Tad pienāca pensijas gadi. Tomēr vēl neilgu laiku Mirdzas kundze paguva pastrādāt arī Kokneses kultūras namā.
— Man vienmēr paticis kaut ko organizēt un arī pašai visur iesaistīties. Dejot un dziedāt korī sāku jau skolas gados un turpināju to darīt arī vēlāk. Kultūra man ir tuva, — saka Mirdza Parole.
Strādājot Bebros, viņa vadīja četrus tautisko deju kolektīvus un sagatavoja tos dziesmu un deju svētkiem. Tas bija ļoti smags darbs. Kolektīva vadītājam vajadzēja ne tikai prast citiem ierādīt deju soļus, bet arī aizstāt orķestri, jo nebijis pat atskaņotāja.
Savukārt Koknesē Mirdzas kundze vairāk pievērsusies kora mākslai un dziedājusi dažādos kolektīvos. Viņa palīdzējusi izveidot arī senioru kori “Labākie gadi”, vienīgi pati tajā vairs nedarbojas — ārsti atzinuši, ka balssaites pārpūlētas.
Dzimtas salidojums
Organizatores talantu Mirdzas kundze izmanto arī ģimenē. Pirms pāris gadiem viņa sarīkoja pirmo savas dzimtas salidojumu. Tas izdevies godam un radījis lielāku kopības izjūtu. No šī pasākuma saglabājušās arī atmiņas par pēdējo tikšanos ar māsīcas dēlu alpīnistu Aivaru Prošenkovu, kurš gāja bojā kalnos Jaunzēlandē.
Līdzīgu tikšanos viņa noorganizēja arī saviem jaunības dienu draugiem.
Šobrīd Mirdzas kundze mājās saimnieko vien divatā ar vīru Jāni. Meita Ingrīda, dēli Aivars un Dainis ar ģimenēm dzīvo citur. Jubilārei ir arī pieci mazbērni. Par viņiem visiem liels prieks.
— Bērni man allaž sagādājuši kādu pārsteigumu. Mana lielākā vēlēšanās bija doties ceļojumā ar kuģi. Līdz šim tas neizdevās, un bērni man uzdāvināja ceļazīmi šādam atpūtas braucienam. Sapratu, ka veselības dēļ nevarēšu to paveikt, un no šīs ieceres tomēr atteicos. Tāpēc mans sapnis palicis nepiepildīts, — saka Mirdza Parole.
Atkal brauc
Tomēr ir kas tāds, ko viņai izdevies piepildīt, un par to jubilāre ir lepna. Jaunībā Mirdzas kundze ieguva autovadītājas apliecību. Kad beigusi strādāt ciema padomē, ar auto vairs nav braukusi. Turklāt apliecību vajadzēja apmainīt Ceļu satiksmes un drošības direkcijā, jo tai beidzās derīguma termiņš. To viņa neizdarīja un palika bez šī dokumenta. Tomēr pirms pāris gadiem likumu mainīja, un 2004. gadā viņa atjaunoja savu apliecību. Tagad koknesiete atkal ir pilntiesīga autovadītāja.
— Nespēju noticēt, ka man atkal ir tiesības vadīt auto! Domāju – ja tās arī neizmantošu, tomēr lai man ir šis dokuments, jo savulaik bija grūti to iegūt. Tomēr ar automašīnu es braucu. Tā vieglāk nokļūt veikalā vai pie ārsta. Reiz devos arī līdz Jūrmalai. Tad gan biju priecīga, kad tiku līdz ceļa mērķim, — smaidot piebilst sirmā kundze.
***
— Priecājos par katru man atvēlēto dienu, — saka Mirdza Parole, kuras lielo gadu nastu nudien nevar manīt. Savas mājas pagalmā viņa mani sagaidīja un pavadīja stalta un mundra.
