Savlaik jau bija pierasts, ka, stāvot rindā pēc desām, kādam labākais luņķītis bija paslēpts zem letes. Priviliģētā situācijā bija arī tie, kuri jau laikus zināja, kad desu pievedums gaidāms.
Savlaik jau bija pierasts, ka, stāvot rindā pēc desām, kādam labākais luņķītis bija paslēpts zem letes. Priviliģētā situācijā bija arī tie, kuri jau laikus zināja, kad desu pievedums gaidāms. Diemžēl pēc līdzīgas shēmas vakar sākās Eiropas Savienības finansējuma dalīšana, kas domāts kā “Atbalsts komercdarbības infrastruktūras modernizācijai”.
Uzņēmēju drūzmēšanās, četras dienas ilga stāvēšana rindā un dūru vicināšana pie Latvijas investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) durvīm lieliski parāda, cik nemākulīgi un neprofesionāli darbojas tie, kuru uzdevums ir sadalīt 23,5 miljonus latu. Šķietami prāvā summa tomēr ir nepietiekama, salīdzinot ar uzņēmēju nepieciešamību pēc finansējuma.
Tā kā valsts nespēj radīt uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, godīgi strādājot, ir gandrīz neiespējami nopelnīt naudu, kuru ieguldīt uzņēmuma attīstībā.
LIAA darbinieki un Ekonomikas ministrijas ierēdņi nav spējuši izgudrot neko labāku, kā vien piemērot principu “kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ”. Diemžēl šis princips negarantē, ka finansējumu saņems ekonomiski pamatotākie projekti, kuri dos reālu labumu ne tikai konkrētam uzņēmējam, bet arī sabiedrībai, piemēram, radot vairāk jaunu darbavietu.
Redzot, ka latu tīkotāju ir krietni vairāk nekā naudas, ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš licis izvērtēt visus projektus, taču šāda rīcības maiņa mudina domāt, ka naudas sadale nebūs taisnīga un, iespējams, tās jau šobrīd pietrūcis kādam, kuram tā “apsolīta”. Neviens šobrīd nespēj nosaukt kritērijus, pēc kuriem projektus vērtēs, un tas tikai pastiprina aizdomas par negodīgu rīcību. Varbūt labāk būtu rīkot loteriju?
Situācija pie LIAA durvīm iezīmē vēl kādu Latvijas ekonomikas niansi. Projektu rakstīšana un to lobēšana visdažādākajās instancēs kļuvusi par ienesīgu biznesu, jo tieši no Eiropas Savienības fondiem un programmām iegūstama ļoti liela nauda.
