Par to, ka mēs nebēgam ne uz ārzemēm, ne uz pilsētām, bet paliekam te, laukos, un cīnāmies paši saviem spēkiem, valstij būtu jāpriecājas.
Par to, ka mēs nebēgam ne uz ārzemēm, ne uz pilsētām, bet paliekam te, laukos, un cīnāmies paši saviem spēkiem, valstij būtu jāpriecājas.
Aizvadītā nedēļa manā dzīvē pagāja diezgan mierīgi un ikdienišķi, ja neņem vērā Rīgas notikumus. Par svarīgāko valstī uzzinu televīzijā, taču ikdienā par politiskajiem notikumiem tikpat kā neinteresējos.
Uzskatu, ka, lai varētu analizēt un objektīvi spriest par valsts līmeņa norisēm, tajās ir jāiedziļinās. Ne es, ne kāds cits Latvijas iedzīvotājs nevar diskutēt par valdībā notikušo, tikai pēc tā, ko redzam televīzijā un varam izlasīt avīzēs. Es vienmēr esmu domājis, ka valdībā darbojas ļoti daudz dažādu spēku, tur ir tik daudz atšķirīgu cilvēku un viedokļu. Mēs, iedzīvotāji, uzzinām tikai nelielu daļiņu no patiesās politiskās ainas. Satiksmes ministra Aināra Šlesera atkāpšanās no amata mani nepārsteidza un nešokēja. Es vienmēr esmu raudzījies un arī šobrīd raugos uz šādu ažiotāžu kā uz lietu, kuru es nevaru ietekmēt. Vai tas valstī ko mainītu, ja es teiktu, ka esmu ļoti uztraucies vai man ir vienaldzīga Šlesera aiziešana no amata? Domāju, ka nē. Tāpēc šos notikumus vērtēju kā priekšvēlēšanu kampaņas neatņemamu sastāvdaļu.
Pagājušajā nedēļā sabied rība daudz diskutēja par 16. marta piemiņas pasākumu, par Brīvības pieminekli. Esmu Latvijas patriots un tāpat kā citi normāli domājoši cilvēki uzskatu, ka tādos pasākumos nav jāpiedalās. Mans tēvs bija leģionārs, vairākumam latviešu ir savas atmiņas par 16. martu. Manuprāt, politiskā vara manipulē ar tiem cilvēkiem, kuri ļaujas to darīt. Šo datumu pēdējo gadu laikā Latvijā gaidām drīzāk kā “teātri”, nevis kā piemiņas vai atceres dienu. Saprotu, ka šādos pasākumos darbojas dažādu interešu grupu pārstāvji, kuri savstarpēji viens otru spēj tikai apvainot un aizskart. Neretā un Pilskalnē tāpat mīt dažādu tautību cilvēki. Arī mēs dzīvojam daudznacionālā vidē, jo man kaimiņos ir lietuvieši un krievi, taču līdz šim ne reizi nav bijis problēmu sarunāties vai saprasties. Laukos cilvēki sadzīvo daudz harmoniskāk, pieņem otru tādu, kāds viņš ir, un neļauj politikai sabojāt savstarpējās attiecības.
Esmu bezdarbnieks, nu pat sāku apmeklēt datorkursus. Nodarbinātības valsts aģentūra daļēji apmaksā ceļa izdevumus uz Aizkraukli, turklāt vēl maksā 40 latu stipendiju par to, ka mācos. Domāju, šis piedāvājums ir jāizmanto, jo tā būs iespēja sastapt jaunus cilvēkus un mācīties. Kursos iegūto datorprasmi varēšu veiksmīgi izmantot.
Nu jau kādu laiku gan es, gan mana ģimene esam iesaistījušies izplatīšanas biznesā. Darbojos firmā “GNLD”, kura izplata mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļus. Pagājušajā nedēļā nosvinējām 10 gadu jubileju, kopš šī firma darbojas Latvijā. Šis ir bizness, kurā iespējams attīstīties pakāpeniski, peļņu negūst uzreiz. Man un ģimenei nauda ir vajadzīga, tāpēc izmantoju šo iespēju un esmu ļoti apmierināts. Šādi strādājot, nav saspringta darba grafika, jo vari strādāt tik, cik pats vēlies nopelnīt. Protams, var jau sēdēt mājās, neko nedarīt un gausties, ka nekā nav. Es tā nedzīvoju. Kaut lēnītēm, pa solītim, bet tomēr virzos uz priekšu.
Aizvadītajā nedēļā ļoti priecājos par to, ka gada tumšais laiks ir pagājis un beidzot spīd saulīte. Pavasarī visa ģimene sākam gatavoties tūrisma sezonai, jo mums pieder viesu nams. Daudz esmu domājis par to, ka Neretas un Pilskalnes apkaimē ir tikai divas vietas, kur ceļotājiem atpūsties un pārnakšņot. Viena no tām ir mūsu viesu māja “Pilkalne”. Tūristiem vajag vairāk piedāvājumu un lielākas izvēles iespējas. Domāju, ka tūrismam laukos nākotnē ir perspektīva, tikai cilvēkiem, kuri ar to nodarbojas, jābūt uzņēmīgiem.
Piecdesmit kilometru rādiusā nav nekādas rūpnieciskās darbības. Lai cilvēki nebēgtu no laukiem uz pilsētām vai pat uz ārzemēm, ir nepieciešams atbalsts. Pirms kāda laika pie mums ciemojās tēvabrālis no Kanādas. Viņš stāstīja, ka tur kanādiešus, kuri dzīvo nelabvēlīgajos rajonos, kur ir sarežģīti ekonomiskie apstākļi, valsts atbalsta, samazinot nodokļus. Mērķis — stimulēt iedzīvotājus palikt savās dzīvesvietās, lai pilsētās nerastos pārapdzīvotība. Par to, ka mēs nebēgam ne uz ārzemēm, ne uz pilsētām, bet paliekam te, laukos, un cīnāmies paši saviem spēkiem, valstij būtu jāpriecājas.
Līdzīgi risinājumi Latvijā varētu uzlabot situāciju, lai laukos nepaliek tukšas mājas izsistiem logiem un visi nebēg uz pilsētām. Es pats esmu dzimis pilsētnieks. Ar ģimeni pārvācāmies uz pilnīgi pamestu māju. Kāpēc? Tāpēc, ka tobrīd domājām par ģimeni, galvenokārt par bērniem. Lai viņiem būtu tīra vide, kur pavadīt laiku klusumā, vienatnē. Pūlis nekur neaizbēgs. Troksni, ja vajadzēs, varēs atrast vienmēr un visur. Pilsētā mūsdienās ir izveidojušies tādi civilizēti džungļi, taču izdzīvošanas likumi tur ir bargāki nekā laukos. Dažkārt pie mums atbrauc ciemiņi un priecājas — re, jums pilns pagrabs kartupeļiem, konservējumiem un ievārījumiem, nekas nav jāpērk! Jā, piekrītu, lauciniekiem nav jāpērk dārzeņi vai piena produkti, taču tas viss panākts ar smagu darbu, nekas nav iegūts tāpat vien.
Domājot par to, kas man pagājušajā nedēļā bija svarīgākais, spriežu savas ģimenes un pagasta notikumu līmenī. Kā jau sacīju, nemēdzu daudz domāt par notikumiem, kurus nespēju mainīt un izprast. Cenšos paveikt vēl nepadarītos ziemas darbus — jāizved pēdējā sazāģētā malka no meža, kamēr vēl ir sniegs. Drīz sāksies arī āra darbi. Tāda ikdienišķa man likās šī nedēļa, tomēr ceru, ka pavasara saule sasildīs arī cilvēkus mums apkārt un liks aizmirst drūmās domas!
Valdis Tomsons, zemnieks Pilskalnes pagastā
