Šoreiz mūsu praktiskajā pielikumā iepazīstināsim ar puķuzirņu audzēšanas speciālista Mārtiņa Maltenieka atziņām un pieredzi.
Šoreiz mūsu praktiskajā pielikumā iepazīstināsim ar puķuzirņu audzēšanas speciālista Mārtiņa Maltenieka atziņām un pieredzi. Lūk, ko viņš stāsta par savu puķkopja karjeras aizsākumu:
– Pēc izglītības esmu ķīmiķis. Visu, kas attiecas uz puķuzirnīšiem, esmu apguvis pašmācības ceļā. Mani savulaik aizvilināja strādāt uz Botānisko dārzu Salaspilī, un tā arī pievērsos puķēm. 1995. gadā palaimējās Salaspilī iegādāties piecus hektārus zemes, un tur tad nu arī darbojamies. Mums (z. s. “Jaunpelši”) pārsvarā ir neapkurināmās siltumnīcas, kurinām vienu siltumnīcu, kurā audzējam stādus. 5 hektāros ir iestādītas arī krūmu mellenes.
Botāniskajā dārzā 80. gadu sākumā no Holandes saņēma puķu kolekciju. Kāda firma gribēja, lai to reklamē. Mēs ierīkojām stādījumus, un tur bija arī sešas šķirnes dažādu grupu puķuzirņu. Tās bija radītas pirms 50 līdz 60 gadiem.
Puķuzirņi, lai nemainītos šķirnes īpašības, nemitīgi jāatlasa. Diemžēl šiem bija mazi ziedi, un tie nav vairs tik izskatīgi. Tāpēc mēs esam atteikušies no citu grupu puķuzirņiem, kaut gan ļoti daudzi sēklu veikali tos piedāvā. Mēs audzējam tikai pašas jaunākās Spensera šķirnes. Esam izstrādājuši savu instrukciju, kā puķuzirņi jāaudzē tiem, kuri to dara tirgum. Taču audzēšanai savam priekam mājās šīs prasības ir pieticīgākas. Turklāt šķirnes nav neizturīgākas par jau agrāk audzētajām. Siltumnīcās puķuzirņus audzē tikai tāpēc, lai iegūtu agrāku ziedu ražu, lai laika apstākļi nebojātu ziedus. Visi šie puķuzirņi pietiekami labi aug arī dārzā. Puķuzirņi ir iemīļota puķe, tā nav transportējama un ilgi nedzīvo. Tāpēc to ievest nevar, un vietējam audzētājam tas labi, jo ir pieprasījums.
Viesis no Vidusjūras
– Puķuzirnis ir interesants ar to, ka dabā sugai ir tikai viena forma, kas aug Vidusjūras krastos. Tos audzēja viduslaiku dārzos, taču šķirne bija neizkopta. 1699. gadā kāds mūks no Sicīlijas salas aizsūtīja sēklas augu kolekcionāram uz Angliju. Tas tiek uzskatīts par gadu, kad puķuzirni sāk izkopt. No vienas pamatformas, kuru nav ar ko sakrustot, puķuzirnīšu šķirņu attīstība bija ļoti lēna. Izskaldījās tikai dažas mutācijas noteiktās krāsas. Ap 1800. gadu ziedi bija tikai kādās piecās krāsās.
Savvaļnieki ir 1,80 m augsti, divkrāsaini, noļukušām ziedlapām, tumši brūni un tumši violetbrūni, ļoti smaržīgi. Tāpēc arī sugas nosaukums ir “smaržīgā dedestiņa”. Mēs tikai šo augu saucam par puķuzirni.
Nopietnāka selekcija sākās tad, kad Mendelis atklāja savu krustošanās teoriju un 1900. gadā Anglijā bija liela izstāde, kurā bija jau 260 šķirņu. Ziedi bija lielāki nekā savvaļniekiem, labākas formas, pat bieži vēl ar tā sauktajām kapučveida ziedlapiņām. Lai nu kā, bet visus nodēvēja par Grandiflorām. Tas ir – lielziedīgajiem. Šīs šķirnes – aptuveni 20 līdz 30 – ir saglabājušās. Saglabājušās arī pirmās kultūrformas “Painted Lady” (zieds – balts ar sārtu). Tā ir jau gandrīz 300 gadu veca, smaržīga. Man bieži nākas uzklausīt dārzkopju žēlošanos, ka nopirktas Grandiflora sēklas, bet ziedi ir mazi. Bet jāņem vērā, ka tās ir ļoti vecas šķirnes, tāpēc ziedu biznesam vēlams meklēt Spensera grupas un jaunākās šķirnes. Visvairāk izplatīti augstie, taču ir arī vidējie un pundurpuķuzirņi. Pundurforma iegūta pirms 100 gadiem.
Puķuzirnis ir pašapputes augs, tāpēc nesaziedas
Senajam puķuzirnim sēklu laiviņa ir ļoti šaura un saliekta. Putekšņlapas piespiestas pie drīksnas, un tās vienmēr apputeksnējas. Lielajiem Spensera puķuzirņiem laiviņas ir lielākas, vaļīgas, tāpēc tie nemaz tik labi neapputeksnējas un sēklas ražo mazāk. Sēklas vislabāk audzēt zem plēves. Puķuzirnis ir pašapputes augs, nesaziedas. Ja parādās citas krāsas, tas nozīmē, ka šķirne sāk skaldīties. Ja šādā situācijā neatlasa šķirnei raksturīgākos augus, skaldīšanās notiek aizvien straujāk. Tie, kas vairāk izvirst, vairāk ražo sēklas. Esam arī ievērojuši, ka liela daļa tikko no Anglijas nākušu šķirņu pirmajā gadā slikti aug, neražo sēklas, bet pēc trim četriem gadiem šķirne iedzīvojas mūsu klimatā, sāk labi ziedēt un ražot sēklas.
Violetajām šķirnēm cieti sēklapvalki
300 gadu laikā mainījušās arī sēklu īpašības. Ir šķirnes, kurām ir ļoti cieti sēklapvalki, īpaši violetajām, gaiši violetajām. Tādas sēklas ilgi nebriest, ja iesēj tāpat. Tādām sēklām nepieciešams ieskrambāt apvalku, lai ūdens tiek iekšā. Un ir arī oranžie un laškrāsas puķuzirņi, kam ģenētiski izveidojies ļoti mīksts apvalks. Kad sēkla briest, tās tilpums palielinās 3 līdz 4 reizes, un šie vājie apvalki var ieplaisāt. Ja gadās, ka augsnē ir slimības, tad sēkla ar asniņu var aiziet bojā no puvēm. Tāpēc šī šķirne diedzējot vairāk jāuzmana, jānokodina. Sēklas pirms sēšanas saliekam maisiņos, ieliekam 60°C karstā ūdenī. Sēklai ir biezs apvalks, nekas slikts tai nenotiek, bet karstais ūdens likvidē uz sēklapvalka sēņu sporas. Pēc 10, 12 stundām skatāmies, kuras sēklas nav uzbriedušas. Tām nepieciešams ieskrāpēt sēklapvalku. Mēs to darām, izmantojot nelielu elektrisko slīpripu. Paņem zirnīti rokā un tikai drusku piedur slīpripai. Tad šīs sēklas ar iebojātajiem sēklapvalkiem liek vēlreiz briedināt ūdenī. Arī karstās vasarās sēklapvalki var veidoties ļoti cieti.
Var stādīt ārā aprīļa beigās
Kad visas sēklas uzbriedušas, tās var sēt, taču, ja grib, tās var saknitināt: liek plastmasas trauciņos uz mitra auduma gabaliņa. 18 līdz 20°C puķuzirņi dīgst labi un 3 līdz 4 dienās jau ir sadīguši. Ilgi nedrīkst vilcināties ar saknitinātām sēklām, jo izdīgušās un paaugušās saknītes ir ļoti trauslas. Puķuzirņi ir jāsēj 5 līdz 6, maksimums 8 nedēļas pirms izstādīšanas laukā. Parasti labi norūdītus puķuzirņus var stādīt ārā jau aprīļa beigās, jo, labi norūdīti, tie iztur salnas. Ja ir ilgstošs stiprs sals, tad, protams, tie var apsalt. Kad apsalst, nevajag tūdaļ raut ārā, jo nāk jauni dzinumi. Salnu rītos vajag augus aplaistīt ar aukstu ūdeni, lai tie pēc iespējas lēnāk atkustu.
Stādi ir jārūda
Kad zirņi ir sadīguši, pirmā lapa ārā, vajag likt augus vēsākā vietā. Jācenšas atrast gaišu, vēsu vietu tā, lai tikai tie nesasalst. Arī dabā pie Vidusjūras vasaras karstumā sēklas izbirst, rudenī sadīgst, ziemā uz sasalšanas robežas pārziemo. Arī angļi lielākoties sēj rudenī, saaudzē stādiņus, liek lecektī, kur uz sasalšanas robežas augi arī pārziemo. Puķuzirnim nepieciešams aukstuma periods, un, jo labāk norūdīts, jo veselīgāks būs augs.
Ne tuvāk par 20 centimetriem
Puķuzirnim aug gara sakne, tāpēc podiņiem ir jābūt vismaz 10 cm augstiem. Daudzi audzētāji tos agrāk paši taisīja no papīra. Mēs sējam 9x9x10 cm podiņos, ko labi savietot kastītēs. Uzreiz sējam pa diviem zirņiem vienā podiņā un tāpat arī izstādām. Stāda tā, lai krūmam būtu vieta, augi viens otru nenomāktu. Augs pie auga nedrīkst būt tuvāk par 20 cm. Sezonas laikā no viena krūma nogriež 80 līdz 120 ziedu.
Krūmus var retināt
Palielināt ziedkopu izmēru var arī, nedaudz paretinot krūmu. Ir arī pazīstama galēja audzēšanas metode, ko izmanto arī angļi, audzējot ziedus savām izstādēm. Tā paredz, ka tiek atstāts tikai viens dzinums, kam apgriež ūsiņas, tiek izlauzti arī auga sāndzinumi. Šāda audzēšana ir ļoti darbietilpīga. Puķuzirni audzējot krūmā, tas ik pa laikam ir jāuzsien pie balsta.
Par audzēšanu
Puķuzirnis vislabāk augs saulainā vietā, kur ir daudz gaisa un plašuma. Tāpēc tos nedrīkst biezi sēt. Puķuzirnim nepatiks, ka ilgi uz auga saglabājas mitrums – nepieciešams, lai tas vēdinātos. Ja šādas vietas nav, puķuzirnim būs mazāk ziedu.
Vislabākā ir smilšmāla vai mālsmilts augsne, trūdaina, kaļķaina, ar labu gaisa un ūdens caurlaidību. Uz auga saknēm dzīvo gumiņbaktērijas, irdenākā augsnē tās labāk darbosies.
Puķuzirnis sezonā izaug par divmetrīgu krūmu, tā saknes spētu iestiepties pat 1,5 m dziļumā. Tāpēc augsne jāsastrādā vismaz divu lāpstu dziļumā. Mēs puķuzirņus audzējam divrindu sleju dobēs, dobes vietā ik pa diviem gadiem rokam tranšeju, vienas lāpstas dziļumā izmetam ārā zemi, tad iepildām kompostu, satrūdējušus kūtsmēslus, kaļķi. Ar frēzi, cik dziļi vien var iekult, to visu iestrādā zemē, tad rok ciet un otrā slānī atkārto to pašu. Iznāk tāda augsta dobe. To dara rudenī. Pavasarī uzirdina un iestāda augus. Pavasarī mēs ņemam augsnes analīzes un paskatāmies, kas nav sanācis pareizi un ko ar virsmēslojumu pēc tam varam iedot.
Īpaši ir jāuzmanās pārmēslot ar slāpekli. Otra galējība, kas nereti gadās, – pārmēslošana ar kāliju un fosforu. Tad augi ir mazi, un mazi ir arī ziedi. Bieži tā gadās, audzējot puķuzirņus siltumnīcās, jo to augsnē uzkrājas daudz fosfora. Man ir nācies redzēt metru garus puķuzirņus, kam ir mazas lapiņas ar nodzeltējušiem galiem, bet zieda nav neviena. Šajā gadījumā pilnībā jāmaina augsne.
Ja intensīvi griež ziedus, vajag papildus pamēslot. Mēs mēslojam ar atšķaidītu vircu vai ar “Kemira kombi” ik nedēļu vai ik pēc 10 dienām.
Puķuzirņus nevajag laistīt, lejot uz auga vai uz sakņu kakliņa. Labāk ir ievilkt grāvīti blakus rindai un tur laistīt.
Puķuzirnis rāpjas uz augšu, tāpēc balstu sistēma ir jāierīko laikus. Mēs to liekam pirms stādīšanas. Var izdomāt visvisādus balstu veidus, dažādus žuburiņus un citus, ļaut vaļu fantāzijai. Kā labāko variantu esam atklājuši augļudārza cinkoto divmetrīgo metāla žogu sietu.
