“Vai tu vēlies par to parunāt?”— tas ir sarunu šova “Aina” vadītājas Ainas Poišas mīļākais teiciens.
“Vai tu vēlies par to parunāt?”— tas ir sarunu šova “Aina” vadītājas Ainas Poišas mīļākais teiciens. Viņa atzīst, ka pašas profesionālās darbības pamatā ir psihoterapijas zināšanas, bet šīs jomas gudrība ir neuzņemties atbildību citu cilvēku vietā, bet būt ar viņiem kopā, būt sasniedzamai.
“Visi stāsti, ko cilvēki atklāj sarunu šovā “Aina”, ir patiesi,” tikšanās laikā Aizkraukles pilsētas kultūras namā atklāj raidījuma veidotāji. Skatītāji saņem atbildi arī uz visus interesējošo jautājumu — cik cilvēkam maksā par to, ka uzdrošinās kaut ko tādu stāstīt? Tiem, kuri nāk uz raidījumu, naudu nemaksā. Vienīgie tēriņi, kuri rodas, ir transporta izdevumi, lai cilvēku nogādātu raidījuma ieraksta vietā.
Kā cilvēks par konkrēto tēmu uzdrošinās atklāti stāstīt? “Reizēm piezvanām divdesmit cilvēkiem, un viņu vidū noteikti ir kāds, kurš tieši šobrīd ir gatavs runāt,” saka raidījuma redaktores. Tas, cik viņš būs atklāts un atraisīts, vēlāk ir Ainas Poišas ziņā. Un te tiek liktas lietā arī psiholoģijas zināšanas.
Psihoterapeits kā režisors
— Jūs esat strādājusi arī par režisori?
— Jā, Ropažu vidusskolā strādāju ar jauniešiem, izveidojām vairākas izrādes un kompozīcijas. Diplomdarbu aizstāvēju teātrī “Kabata”, iestudēju Leldes Stumbres lugu “Zīmējumi smiltīs”. Tas bija Atmodas laikā, deviņdesmito gadu sākumā. Tolaik daudzu cilvēku dzīve mainījās, kultūra sāka “iet uz leju”, un es sapratu — jā, es varētu būt režisore, bet tad man būtu ļoti daudz sevi jāziedo darbam, ģimenei laika neatliktu. Es izvēlējos to nedarīt.
— Un izlēmāt krasi mainīt nodarbošanos?
— Tikai pirmajā mirklī šķiet, ka tās ir krasas pārmaiņas. Patiesībā tas ir loģisks turpinājums, jo attiecību analīze ir režijas pamats. Tev jāsaprot — kas notiek, kāpēc notiek? Arī psihoterapijā tie ir mezgla punkti, kurus izmanto, līdz saproti, kas norisinās un meklē tam cēloņus. Esmu tikai ieguvēja, ka man bija šī pamatizglītība, kaut kādā mērā jau “ieskrūvēta” analītiskā domāšana un vēl spēja saredzēt kopsakarības. Režisors sēž uz skapjaugšas un mēģina iztēloties, kas notiks uz skatuves — kādas gaismas tur būs, kāda atmosfēra valdīs, kādu scenogrāfiju izvēlēties. Psihoterapeites praksē es ļoti daudz strādāju ar grupām, un man režisores iemaņas palīdz veidot atmosfēru un izdomāt, kādi aksesuāri piepildītu telpu un papildinātu savstarpējo komunikāciju.
Jau strādāju Latvijas ģimenes centrā kā dzimumaudzinātāja jauniešiem, kad man piedāvāja studēt ģimenes psihoterapiju, šo projektu Osnabrikas universitāte īstenoja, sadarbojoties ar Latvijas ģimenes centru, un arī es neklātienē sāku studijas.
— Tagad kā ģimenes psihoterapeite jūs vairs nepraktizējat?
— Nē. Taču kādreiz pie tā atgriezīšos. Esmu savā izglītībā daudz ieguldījusi gan laika, gan finansiālajā ziņā, lai justos šajā jomā stabila. Psihoterapeites darbs tomēr ir mans pamats. Mani šis darbs saista, un es allaž to esmu darījusi ar mīlestību. Taču dzīvē pienāk tāds brīdis, kad sajūti nogurumu. Tad vajag samazināt slodzi vai kaut ko mainīt. Manā psihoterapeites praksē bija sācies laiks, kad par darba trūkumu sūdzēties nevar, bet tajā pašā laikā ir grūti pateikt — nē. Un, ja to nemāki, tevi “ievelk” par daudz, un to tu vairs nevari izturēt. Man īstajā laikā piedāvāja mazliet paiet malā, apgūt kaut ko citu. Sarunu šova veidošana bija iespēja, kuru žēl palaist garām, jo otrreiz to var nepiedāvāt. Tāpēc jau pamats nepazūd. Turklāt arī savā raidījumā varu lietot psihoterapeites iemaņas.
Vīram parāda ceļu
— Mēdz teikt, ka kurpnieks pats parasti ir bez kurpēm. Kā ir jums — vai tas, ko esat apguvusi, palīdz jums savu dzīvi veidot ideālu?
— Ideāli nav nekur un nekad, un paldies Dievam! Nevaru teikt, ka esmu gluži bez kurpēm, jo zināšanas psiholoģijā man palīdz formulēt domas un konstruktīvi risināt konfliktus. Tas ir ļoti svarīgi ģimenes attiecībās, lai domstarpības nepārvēršas savstarpējos apvainojumos, kur cilvēki iesprūst un tālāk netiek. Mēģinu savam vīram parādīt ceļu, kā varam konfliktus risināt. Arī ar saviem bērniem daudz runāju, un to es nevarētu darīt, ja man nebūtu šo zināšanu. Redzu, ka to saņemu atpakaļ, piemēram, dēls ir pārņēmis dažas iemaņas, nāk pirmais pie manis un saka: vai mums to nevajadzētu izrunāt līdz galam? Un es par to esmu lepna.
— Kā ģimene vērtē jūsu pašreizējo nodarbošanos?
— Viņi turpina dzīvot savas dzīves un pieņem, ka tas ir tikai mans darbs. Es viņus arī sargāju, lai viņi no tā neciestu. Ja esi pazīstams, žurnālisti grib zināt visu ne tikai par tevi, bet arī par taviem ģimenes locekļiem. Es respektēju vīru un bērnus un jautāju, vai viņi ir gatavi nākt ar mani kopā. Man ir jāpieņem, ka šis darbs rada dažādas blakusparādības un es nevaru atteikties. Ja tu to dari, tev jābūt arī medijos — tādi ir likumi. Un tev tie jāpieņem, ja esi izdarījis šādu izvēli.
Savrupa būtne
— Vai popularitāte neapgrūtina?
— Līdz šim nav apgrūtinājusi. Cilvēki pazīst un uz ielas nāk klāt, bet pagaidām tas noticis pozitīvi. Tie, kuri vēlas izgāzt žulti, atrod adreses internetā, kur var to izdarīt. Cik labi, ka ir tāds internets, kur gļēviem cilvēkiem izteikt savus viedokļus! Lai pienāktu klāt un pateiktu: “Tu man nepatīc!”, vajag drosmi. Es pieņemu šādu atklātību, jo nevaru taču visiem būt mīļa.
— Jūs esat sabiedrisks cilvēks?
— Neesmu, drīzāk pat savrups. Es arī absolūti nedraudzējos ar datoru. Mans profils gan ir portālā “draugiem. lv”, taču tas nav mans personiskais lēmums, tur esmu nokļuvusi darba dēļ. Raidījuma administratori ievietoja manu foto šajā portālā, lai veidotos atgriezeniskā saite, jo kādreiz tur lasāmas arī ļoti sakarīgas vēstulītes. Daudzi cilvēki grib ar mani “draudzēties”, taču tas no manis prasa atbildību. Dažreiz ir tādi “kliedzieni”, kurus cilvēki vēlas uzticēt tikai man. Taču, ja gribu atbildēt uz vienu vēstuli, tas nozīmē, ka atveru maisam galu un sāku uzņemties dubultu slodzi, jo tad jāatbild uz katru vēstuli.
Lai ierauga kopskatu
— Šobrīd jums jāiejūtas arī žurnālistes profesijā. Kā ar to tiekat galā?
— Tagad jau mazliet labāk. Kad pirms gada man centās stāstīt — uzdod konkrētus jautājumus, vadi interviju, kā žurnālistam klājas, man par to nebija ne jausmas, jo nav pieredzes šajā jomā. Līdz tam es mācēju vadīt tikai sarunas, taču man bija jāiemācās arī šis tas no žurnālistikas. Nevaru novērtēt, vai tagad man tas izdodas daudz labāk, bet jūtu, ka esmu apguvusi tempu, konkrētību un prasmi uzdot īsākus jautājumus. Žurnālistikā man vēl ir iespēja augt. Manī ir niķis no psihoterapeites laikiem, kad liekas — cilvēkam ir jāpalīdz, jāpasaka šad tad priekšā, lai viņš uztver domu, taču žurnālistikā tā nevar. Psihoterapeits var uzdot jautājumu ar paskaidrojumu, lai cilvēks ierauga kopskatu. Tā ka es “miksēju” vecās iemaņas ar jaunapgūtajām.
Jāveido tops
— Jums jau iepriekš ir plāns, ko raidījuma viesiem jautāt?
— Tāda nav. Es uzmanīgi klausos un jautāju, jo nevaru paļauties, ka teorētiski situāciju var iepriekš paredzēt. Rakstot scenāriju un neizjūtot atraisītības līmeni, nevar prognozēt, kas notiks. Mēģinu iedzīvoties tajā mirklī un vadīties no situācijas. Protams, dažādus jautājumus esmu iepriekš apguvusi, tie man ir galvā, taču izmantoju tos piemērotos brīžos, kad šķiet — jā, te tas iederas. Nevis tāpēc, ka scenārijā tā paredzēts.
— Kurš raidījums divu gadu laikā jums visvairāk palicis atmiņā un kuru uzskatāt par vislabāko?
— Par to man kādreiz vajadzētu padomāt, jo nevaru uzreiz atbildēt. Es rakstu dienasgrāmatu par tēmām un sajūtām, bet vajadzētu arī izveidot raidījumu topu. Patlaban atmiņā spilgtāk palikušas svaigākās tēmas. Nupat filmējām raidījumu, kuru televīzijā rādīs 1. aprīlī. Tas bija iecerēts kā joku raidījums, taču mums tā stilu izdevās noturēt nopietnu līdz pēdējai sekundei. Tas man deva gandarījumu, jo es sapratu — ja taisa jokus, tie jātaisa nopietni, nevis pašam neticot, ka tas būs joks. Vairāk gan es nedrīkstu atklāt.
Nav jāmirst kopā
— Vai arī ikdienā izmantojat iespēju dot citiem padomu, pamācīt?
— Esmu iemācījusies to nedarīt. Man nav tiesību sākt kādu mācīt, ja viņš to nelūdz. Arī, ja lūdz, ir klišejas, kā psihoterapeiti atbild: “Un kā tu pats domā?”. Mēģinu cilvēkam likt pašam ieraudzīt savas izvēles iespējas, nevis pateikt: tev jāiet pa labi un jāatver tās durvis. Tā ir gudrība — neuzņemties atbildību cita cilvēka vietā, bet būt ar viņu kopā, būt sasniedzamam. Nevis augstprātīgam kaut kur kalna galā, tik viedam, ka neviens pie tevis neatnāk. Tajā pašā laikā nesākt dzīvot dzīvi otra vietā. Šāda norobežošanās vienkārši ir daudz veselīgāka attieksme nekā ar kādu kopā mirt un raudāt. Tā nav vienīgā iespēja, kā izrādīt, ka esam kopā. Es varu intensīvi domāt par tevi, bet saglabāt ticību, ka tu stāvi uz savām kājām, ar galvu tev viss ir kārtībā un galā tiksi.
— Ir lietas, kas jūs cilvēkos kaitina?
— Mani kaitina cilvēku muļķība, netaktiskums, uzmācība, paviršība. Pietiekami garš saraksts, vai ne? Manī dzīvo kritiķis, redzu to, ko varbūt būtu labāk neredzēt, lai pašai vieglāk dzīvot. Taču ir jautājums — ja tu to redzi, ko ar to darīt? Man taču nav tiesību cilvēkus pārveidot vai kritizēt, izņemot dažas personīgas situācijas, kad esmu diezgan skarba un to arī pasaku. Lai saudzētu savus nervus.
Stiprāka par māti
— Katru cilvēku veido arī viņa bērnības iespaidi. Kāda jūs bijāt bērnībā?
— Biju čigānbērns Ringla. Man nebija tā labvēlīgākā ģimene, un ģimenes problēmu dēļ esmu diezgan daudz pārcietusi. Tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc es un man līdzīgi cilvēki meklē iespēju palīdzēt citiem. Tas nozīmē, ka es atceros visu, ka noticis ar mani. Šo problēmu dēļ jau no bērnības esmu iemācījusies būt līdere. Šādi bērni parasti cenšas iemantot sabiedrības uzmanību, lai piesegtu problēmas savā ģimenē. Skolā esmu bijusi oktobrēnu, pionieru pulciņa vadītāja, vadīju ierindas skates. Manī ir attīstītas līderes īpašības, un to man ir uzdāvinājusi bērnība. Jo man ir gribējies kaut ko sasniegt, izrauties. Būt stiprākai, nekā es redzēju savu māti.
Muļķīgi nožēlot dzīvi
— Ko jūs cilvēkiem vēlētu?
— Nekļūt paviršiem cilvēcības ziņā. Tas vēlāk “atkožas”. Ja neesi pamanījis īsto cilvēku, kuram esi bijis vajadzīgs, īsto lietu vai iespēju savas paviršības dēļ, tad mūža nogalē nožēlot vienīgo dzīvi būtu vienkārši muļķīgi. Tā es izprotu paviršību pret dzīvi, pret lietām, ko tā piedāvā. Un man ļoti žēl, ka temps, kādā mēs dzīvojam, uzspiež šo paviršību.
— Šo gudrību jums iemācījusi dzīve?
— Jā, jo saistībā ar to esmu piedzīvojusi pamatīgas vilšanās. Ja tev pašam sāp, tu to atceries un novērtē. Un negribi citam to nodarīt, jo zini, ko tas nozīmē. Ar gadiem mans draugu loks varbūt sarūk, taču mani draugi ir tie, pret kuriem es negribu būt pavirša un nevēlos tādu attieksmi no viņiem.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aina Poiša.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1957. gada 20. maijs, Liepājas rajona Rucavas pagasts.
DZĪVESVIETA: Rīga.
NODARBOŠANĀS: ģimenes psihoterapeite, sarunu šova “Aina” vadītāja.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Valsts konservatorijas (tagad — Mūzikas akadēmija) režijas nodaļu, vēlāk Osnabrikas universitātes (Vācija) neklātienē studēja ģimenes psihoterapiju.
ĢIMENE: vīrs Gatis — SIA “Duo AG” īpašnieks, divi bērni: meita Annija (24) un dēls Toms (19).
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
VAĻASPRIEKS: patīk teātris un labas grāmatas.
