Fotogrāfijas bez zemteksta. No paaudzes uz robežas

Gita Sadovska dzimusi un augusi Seces pagastā, jau vairākus gadus dzīvo Aizkrauklē. Studējusi pedagoģiju, kādu laiku strādājusi izglītības iestādē Jēkabpilī. Audzina divus dēlus, un nesen stājusies darbā Aizkraukles novada bāriņtiesā. Brīvajā laikā viņa aizraujas ar fotogrāfiju. Manu uzmanību viņa piesaistīja ar savām bildēm internetā, kurās redzams rokraksts, tās atšķiras no vairuma. Vēl kāds fakts, par labu sarunai ar viņu, ir izstādes Secē un tagad Sērenē, kurās redzami viņas labākie darbi. Gita saka, ka fotografē vienkārši, prieka pēc, nemeklējot dziļāku kontekstu. Manuprāt caur attēliem labi saskatāma viņas emocionālā pasaule.

Ar Gitu sarunājamies retajā saulainajā maija pievakarē, sēžot kafejnīcas terasē, ar skatu uz Daugavu. Šī esot viena no viņas iecienītākajām vietām Aizkrauklē, jo te Daugava, izliekta krasta līnija, koki, redzams pretējais krasts — detaļas, kuras bieži ir viņas iemūžinātajos acumirkļos.

Aizraušanās bija dikti liela

— Kad izvēlies fotografēt?

— Biežāk, kad eju staigāt ar suni un braucot ekskursijās. Nav tā, ka ietu ar domu to darīt speciāli. Vienkārši ir sajūta, ka gribas iemūžināt tieši to. Telefons pilns ar bildēm, bet reti kura no tām man tiešām patīk.

— Tas nozīmē, ka visas bildes tapušas ar telefonu?

— Jā. Man nav fotoaparāta. Tagad bildēju ar Samsung A53. Kad mācījos 12. klasē man bija pirmais fotoaparāts Canon. Pēc tam arī Nikon. Par cik aparātus pirku lietotus, tie ātri izbeidzās.