Kādā svētdienas vakarā iegriezos kafejnīcā pablēņoties ar alutiņu. Tālākajā zāles stūrī sēdēja mans bijušais kolēģis Vilis, pirkstos virpinādams pusizdzertu glāzi.
Kādā svētdienas vakarā iegriezos kafejnīcā pablēņoties ar alutiņu. Tālākajā zāles stūrī sēdēja mans bijušais kolēģis Vilis, pirkstos virpinādams pusizdzertu glāzi. Domas gan viņam šķita aizmaldījušās kaut kur tālumā. Paņēmis kausiņu, gāju pie viņa papļāpāt: “Čau, pazudušais grasi, ko tik skumīgs, vai sieva pie cita aizgājusi? Tagad jau modē vecām meklēt jaunākus arkliņus saviem dārziņiem.”
Vilis norādīja uz brīvo krēslu: “Ja nesteidzies, pasēdi ar mani un paklačosimies par bijušo. Esi naglai pierē trāpījis. Neticēsi, bet pagājušajā naktī sieva mani no gultas izlika. Jā, jā, tieši no laulību gultas, kurā divdesmit piecus gadus esam kopā gulējuši kā laulātiem pienākas. Ko man domāt, ko teikt? Viņa bija draudzene manai pirmajai sievai, kura aizgāja mūžībā. Viņa bija šķirtene, un es neko vairāk nevēlējos, bijām laimīgi.”
“Bet, Vili, jūs taču dzīvojāt kā divi balodīši, kā cimdiņš ar roku, vienmēr un visur kopā, lai visi jaunie tā dzīvotu!” pieskandināju viņa glāzei. “Biji iedzēris, sastrīdējāties?”
“Ne viens, ne otrs. Kā parasti kāzu jubilejā atnesu viņai puķītes, liķiera pudelīti. Mana otrā pusīte pagatavoja garšīgas vakariņas, iededzām svecītes, un viss bija jauki. Kad sieviņa iznāca no vannasistabas jaunā naktskrekliņā, mans prātiņš galīgi apmeta kūleni. Tā kā vairākus mēnešus nebijām “saskrējušies”, šķita, arī viņai nekas nebūs pretī manām bučām un apskāvieniem. Tomēr manas cerības izplēnēja. Atstūmusi manas rokas, laulene izlikās nogurusi, vārga un gaužām negribīga. Domāju, ka tas jau tik iekārdināšanai, un grābu viņu vēl ciešāk, bučoju kā jaunībā. Tad viņa mani nopietni izstūma no mūsu laulību gultas, aizbildinoties, ka nekas prātīgs tāpat nesanākšot.”
Pēc neliela klusuma brīža saskandinājām glāzes, un Vilis turpināja: “Atsevišķi guļam jau vairākus gadus, viņai gribas palasīt vecos “burlaku” romānus, bet es naktī esmu sācis stipri krākt. Tomēr no gultas ārā gan nebiju dzīts.”
Lasīju, ka sievietei esot draugs, kuram visu stāsta, bet neko nerāda, mīļākais — kuram visu stāsta, visu rāda, vīram šo to rāda, šo to stāsta, bet priekšniekam — kā viņš nosaka, tā arī jābūt.
Reiz pa jokam arī prasīju savai kundzītei: “Kad jaunībā pamāju ar pirkstiņu, nāci man līdzi uz birztaliņu un nekad neatteici.” Un zini, ko viņa man atbildēja? Toreiz es viņai esot bijis priekšnieks, kā varējusi atteikt? Tagad es viņai esot vīrs, un tikai vīrs. Kā jums tas patīk?”
Drauga Viļa bēdustāstu pierakstīja Atis
