Almas kundzi (vārds ir mainīts) pazīstu jau vairākus gadus. Viņa atnāca uz redakciju, lai pastāstītu par savu dzīvi.
Almas kundzi (vārds ir mainīts) pazīstu jau vairākus gadus. Viņa atnāca uz redakciju, lai pastāstītu par savu dzīvi. Kundze bijusi jau vairākkārt, taču tikai parunāties, nevis par kaut ko sūdzēties vai lūgt, lai par to uzraksta avīzē. Tomēr nesen viņa jutās tik sarūgtināta, ka neiebilda, lai par sāpīgāko viņas dzīves problēmu tomēr uzrakstu.
Almas kundzei jau pāri 80, taču par veselību viņa nesūdzas, tāpēc ar ikdienas rūpēm tiek galā pati. Viņa dzīvo pilsētā, vienistabas dzīvoklī, ar kaimiņiem gan nesatiekas, jo baidās no svešiem cilvēkiem. Sirmajai kundzei dzīvē daudzreiz svešinieku dēļ nācies ciest, tāpēc viņa nepazīstamiem vairs neuzticas.
Sirdī pirmajā vietā
Mēs neko neesam runājušas par viņas jaunību un ģimeni. Galvenais sarunu objekts ir kundzes mazdēls, kuru viņa izaudzinājusi un tagad grib būt kopā ar viņu. Puisis dzīvo laukos, kur, vecmāmiņai nezinot, apprecējies. Jaunā sieva, pēc Almas kundzes stāstījuma, viņas mazdēlam nu nepavisam neder. Kāpēc — to sieviete tomēr nevar pateikt.
Esmu iebildusi — varbūt esat greizsirdīga, gribat būt mazdēla sirdī pirmajā vietā, taču tā tagad pienākas viņa sievai.
Par to Almas kundze negrib ne dzirdēt! Tas nekad nenotikšot, ka kaut kāda pasaules staigātāja būšot mīļāka un tuvāka par cilvēku, kurš puisi izaudzinājis. Un tomēr — tā taču dzīvē notiek, — cenšos viņu pārliecināt. Tomēr pūles ir veltas.
Vaino mazdēla sievu
Vecmāmiņa jūtas apieta un pazemota. Un par to viņa vaino tikai mazdēla sievu. Kādu laiku viņa jaunos pat neapciemoja, taču cik ilgi dusmosies. Pēc retajiem tikšanās brīžiem viņai sirds vienmēr bija pilna rūgtuma.
Mazdēlam gan krekli esot nemazgāti, gan nekārtība mājās, arī ēst jaunā sieva neprotot gatavot. Lai vīru dabūtu, droši vien iedzirdījusi viņam kādu burvju dzērienu. Kā gan citādi puisis varētu būt tik akls un nereaģēt uz vecmāmiņas aizrādījumiem un aicinājumu nākt dzīvot pie viņas?
Cerība nepiepildās
Klausoties sarūgtinātās sievietes stāstījumā un nepazīstot viņas mazdēlu un viņa sievu, grūti
spriest par Almas kundzes teiktā patiesumu. Viņa asarām acīs stāsta, kā, mazdēlu audzinādama, cerējusi, ka vecumdienās viņi dzīvos kopā. Ja tagad tā nav, vainojama svešā meitene, kura viņas lolojumu pavisam pārvērtusi.
Vecmāmiņa nespēj un arī nevēlas saprast, ka jaunajam vīrietim jādomā par savu ģimeni. Ja Almas kundze būtu slima vai dzīvotu nabadzībā, tad mazdēlam varētu pārmest, taču pagaidām viņa turas braši. Vienīgi bēdājas par nepaklausīgo puisi.
Vēlas neiespējamo
Esmu mēģinājusi Almas kundzi pārliecināt, lai jauno pāri aicina pie sevis, taču par to viņa negrib ne dzirdēt. Esam runājušas par vientulību — likteņa nolemtu vai pašu nopelnītu. Kundze tomēr, manuprāt, vēlas neiespējamo un tikai tāpēc var palikt viena. Ja viņas attieksme nemainīsies, mazdēls var no viņas novērsties pavisam. Cik ilgi šis konflikts turpināsies — grūti prognozēt.
Manuprāt, Almas kundze var priecāties, ka mazdēlam ir sieva, gan būs arī bērni, kurus vecvecmāmiņa vēl varētu paspēt paauklēt. Un tad viņas pašas izvēlētā vientulība pārvērstos laimīgos brīžos. Cerams, savu iedomu barjeru kundze tomēr pārvarēs un dzīves atlikušo laiku pavadīs labestībā, nevis naidā.
