Jānis Lazdiņš ar vecākiem pirms Otrā pasaules kara dzīvoja Sērenes pagasta “Pļavniekos”, un no šīs vietas viņu arī iesauca latviešu leģiona 15. divīzijā.
Jānis Lazdiņš ar vecākiem pirms Otrā pasaules kara dzīvoja Sērenes pagasta “Pļavniekos”, un no šīs vietas viņu arī iesauca latviešu leģiona 15. divīzijā. Tagad sirmais vīrs ir Mālpils iedzīvotājs, taču, atceroties savu un citu latviešu puišu leģionāru likteņus, viņš grib pastāstīt par tiem bargajiem laikiem un izteikt savu viedokli, kā tagad rīkoties, pieminot leģionārus.
— Ja šodien kāds apgalvo, ka daudzi leģionā pieteicās brīvprātīgi, tad tā ir tikai daļēja patiesība. Lielais vairums latviešu puišu centās no iesaukšanas izvairīties, slēpjoties vai mēģinot no iesaukuma saņemt atbrīvojumu, — atceras Lazdiņa kungs.
Leģions vai Salaspils
Arī toreizējais sērenietis par iesaukšanas pavēsti nebija priecīgs. Puisim bija tikai 20 gadu, kad 1942. gada pavasarī viņš saņēma pavēsti ierasties iesaukšanas komisijā Jaunjelgavā. Tajā laikā Latvijā klīda baumas, ka visus, kuri izvairās no mobilizācijas, sagaida ieslodzījums Salaspils koncentrācijas nometnē. Ja gribēji dzīvot un būt drošs par tuviniekiem, citas izejas nebija. Pretošanās iesaukumam būtu neprāts.
— Toreiz mani no armijas “izpestīja” mātes draudzenes vīrs — kapteinis Balodis. Viņš uzrakstīja lūgumrakstu Jelgavas apgabala komisāram fon Medemam, lai mani pagaidām no iesaukšanas armijā atbrīvo, jo vecākiem esmu vienīgais dēls. Drīzi vien atbrīvojuma pavēsti, rakstītu vācu valodā, arī saņēmu. Mani atbrīvoja uz nenoteiktu laiku.
Teksts jau sagatavots
Ar brīvprātīgo pieteikšanos bija tā. Atceros, man Jaunjelgavas iesaukšanas punktā iedeva izpildīt veidlapu, kurā jau bija nodrukāts teksts, ka veidlapas izpildītājs lūdz viņu kā brīvprātīgo uzņemt leģionā, — stāsta Jānis Lazdiņš.
Nākamo aicinājumu iestāties latviešu leģiona 15. divīzijā Jānis Lazdiņš saņēma 1943. gada novembrī. Viņu ieskaitīja veterinārajā rotā, kur vajadzēja kopt zirgus. Rotu un, protams, arī zirgus ziemā nosūtīja uz frontes aizmuguri Baltkrievijā. Jānis Lazdiņš bija arī rotas komandiera ziņnesis.
Kad vācu armija atkāpās, atstājot sādžu pēc sādžas, tai sekoja arī aizmugures daļas. Jau vasarā Jāņa Lazdiņa rota — ap 60 latviešu puišu bija Suntažos.
No Suntažiem uz Skrīveriem
— Man laimējās piezvanīt tēvam, kurš ar velosipēdu atbrauca pie manis uz Suntažiem. Abi ar divriteni laimīgi atbraucām līdz Skrīveriem, kur es pie paziņām noslēpos. Pie Aizkraukles baznīcas dzīvoja Beljānes kundze, kura mani pieņēma, taču kāda cita kundze par mani paziņoja vāciešiem. Atnāca divi latviešu šucmaņi, tautā viņus gan dēvēja par “šmucmaņiem”, un mūs abus ar Beljānes kundzi apcietināja. Taču policijā noskaidroja, ka par mani ir labas kapteiņa Baloža atsauksmes, un man atļāva doties uz Rīgu, vispirms gan Jaunjelgavas komendantūrā bija jāsaņem izziņa, ka atgriežos leģionā.
Pieteikšanās vieta Rīgā bija Avotu ielā. No 20 leģionāriem kādi četri vēlējās cīnīties pie Aiviekstes, pārējos aizsūtīja uz Pārdaugavu. Jau 1944. gada septembrī mūs ar kuģi aizveda uz Dancigu, lai apmācītu kursos. Karš vēl turpinājās, un komandieri cerēja, ka arī mēs nokļūsim frontē.
Raksta Maskavai
Lai cik neticami tas ir, taču es līdz frontei netiku un neesmu izšāvis nevienu lodi ienaidnieka virzienā.
No Dancigas mūs gribēja pārvest uz Dāniju, taču tobrīd jau bija klāt 1945. gada 8. maijs —Vācijas kapitulācijas diena. Mūs ievietoja Grodņas filtrācijas nometnē, kurā pavadīju vairāk nekā gadu, saslimu ar vēdertīfu un gandrīz nomiru. Rakstīju lūguma vēstuli atbrīvot mani Maskavai, un pienāca diena, kad lēģera priekšnieks mani atlaida brīvībā.
Bija tieši Jāņu diena, kad atgriezos “Pļavniekos”.
Kritušos neaizmirsīsim
Šo laiku nekad neaizmirsīšu, tāpat kā drauga vēstules, kuras viņš man sūtīja no Volhovas purviem. “Izvairies, cik vien vari, lai nekad nenokļūtu šajā ellē” — viņš rakstīja.
Redzot, kas tagad katru gadu notiek 16. martā, aicinu bijušos leģionārus to pieminēt kā sēru dienu, taču bez demonstrācijām un skaļiem saietiem. Atcerēsimies kritušos piemiņas vietās, savās sirdīs un nekad viņus neaizmirsīsim. Pulcējoties pie Brīvības pieminekļa, mēs tikai tracinām savus ienaidniekus, — pārliecināts leģionārs Jānis Lazdiņš.
