Caunas jaukais purniņš slēpj lielus draudus zaķiem, vāverēm, citiem grauzējiem un arī putniem.
Caunas jaukais purniņš slēpj lielus draudus zaķiem, vāverēm, citiem grauzējiem un arī putniem.
Ļoti iespējams, viņa apēdusi pēdējo Latvijas lidvāveri — 2006. gada titulēto dzīvnieku. Nonāvējusi zaķus un novājinātas stirnas, uz zemes ligzdojošos, tādēļ bezpalīdzīgos rubeņus un medņus. Pēc koku dobumu un būrīšu apmeklējumiem nogalinājusi dobumperētājus — perējošos melnos mušķērājus, gaigalas, zaļās vārnas, bikšainos apogus, lielās zīlītes un viņu atvases. Tā varētu būt daļa no meža caunas slepkavību saraksta.
Neliela kaķa izmēra dzīvnieks — meža cauna — ir Latvijas meža iemītnieks jau kopš pēcledus laikmeta. Taču pērnā gadsimta otrajā pusē šo dzīvnieku skaits ir ievērojami audzis. Precīzi skaits nav nosakāms, zināms vien, ka Latvijas mežā mīt vairāki desmiti tūkstošu meža caunu.
Palīdz cilvēki
“Mūsdienu mežā caunai apstākļi ir pat nedaudz uzlabojušies,” stāsta Jānis Ozoliņš, Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja vietnieks. Tautas dainās par caunu runā kā par veca meža apdzīvotāju. Patiesībā šo plēsēju skaitam labvēlīgo barošanās apstākļu dēļ ir tendence pieaugt meža izcirtumos.
Caunai īpaši tīkama ir pēdējo piecu, desmit gadu laikā vērojamā cilvēku tendence izcirtumos atstāt vecos, tā sauktos ekoloģiskos kokus. Tie noder dobumperētāju un kokos ligzdojošo putnu saglabāšanai. Cauna dobumos rodamo dzīvību ātri izēd.
Meža ciršana veicina arī caunas pamatēdiena — grauzēju — pieplūdumu. Cirsmu atklātajās, apgaismotajās vietās iesējas grauzējiem tīkami augi, piemēram, dažas graudzāļu sugas, kas noēnotās vietās neaugtu.
Patlaban caunas ļoti aktīvi nododas barības meklējumiem. To pēc šo meža pirātu pēdām novērojis J. Ozoliņš. Tā kā mežu lielākajā Latvijas daļā sedz apmēram desmit centimetru dziļš sniegs, grauzējiem piekļūt grūti. Atšķirībā no lapsām cauna nespēj prasmīgi rakties sniegā pēc pelēm. Tāpēc ziemas laikā vistveidīgie putni caunām ir sasniedzamāki.
Uzbrūk vāverēm
Caunas galvenie ieroči ir asie zobi un veiklība. Rāpjoties kokos, atklājas caunas kāpelētājas prasme. Koku zaros caunu notur garie asie nagi, kuplā aste noder līdzsvaram, lai pa zariem varētu lēkāt bez bailēm. Pēdas ir labi apspalvotas, to virsma ir ļoti liela, tāpēc cauna var arī brīvi pārvietoties pa sniega virsmu. Ar lielajām ausīm cauna labi saklausa vājus trokšņus gan zem sniega, gan iztālēm mežā.
Tradicionāls caunu upuris ir vāvere. Caunai kā labai kāpelētājai ir nesalīdzināmi lielākas izredzes notvert vāveri nekā citiem plēsējiem. Pēc vāveres nogalināšanas vai aizbaidīšanas cauna apmetas vāveres būvētajās ligzdās. Šīs ligzdas caunām ir noderīgas tādēļ, ka midzeņus vāveres prot izbūvēt arī kokos bez dobumiem.
J. Ozoliņš stāsta, ka lielas problēmas caunas sagādā uz zemes ligzdojošajiem vistveidīgajiem putniem — mežirbēm, rubeņiem, medņiem. “Cauna nogalina ļoti prasmīgi. Kaut arī viņi nav gluži kā mājas vistas, kuras naktī neko neredz, meža vistveidīgo putnu nevarība atklājas naktī, viņi nespēj paglābties no caunas,” stāsta J. Ozoliņš.
Cauna novērota arī ārpus meža — upju ielejās, piekrastēs, grāvjos, kur var apdraudēt citas putnu sugas.
Izmedīt būtu neiespējami
Ornitologs Edmunds Račinskis atzīst, ka Latvijā nav veikti īpaši pētījumi par caunu negatīvo ietekmi uz putniem, taču domā, ka cauna ir nozīmīgs drauds dobumperētājiem. To pierāda arī ornitologu parauglaukumu būrīšu pārbaudes. Caunas terorizē lielās zīlītes, melnos mušķērājus, meža baložus, gaigalas, bikšainos apogus, zaļās vārnas.
www.diena.lv
