Reforma, reforma, reforma – tā šobrīd var raksturot izglītības sistēmu Latvijā. Pirms vairākiem gadiem aizsākto pārmaiņu mērķis bija uzlabot šo jomu.
Reforma, reforma, reforma – tā šobrīd var raksturot izglītības sistēmu Latvijā. Pirms vairākiem gadiem aizsākto pārmaiņu mērķis bija uzlabot šo jomu. Tas ir saprotams, jo jebkuras valsts pamats ir izglītoti cilvēki. Tomēr arvien biežāk dzīve parāda, ka reformu skrējiens bijis par strauju un prioritātes atkal jāpārskata.
Pirms neilga laika Izglītības un zinātnes ministrija jau nolēma, ka Latvijas vēsturei skolās tomēr jāpievērš lielāka uzmanība. Tagad ministrija plāno no 2008. mācību gada ieviest obligātu centralizēto eksāmenu matemātikā vidusskolēniem. Beidzot esam attapušies, ka pārāk tālu esam aizgājuši no pamatvērtībām, kuras ir pamatu pamats katram cilvēkam, lai arī viņš nekļūs par matemātiķi vai vēsturnieku.
“Kaut tikai maniem bērniem pietiktu spēka izturēt visu šo izglītības reformu, kura “velkas” jau gadiem. Pārmaiņa seko pārmaiņai, un rodas priekšstats, ka tas notiek, lai grautu, nevis uzlabotu mūsu bērnu zināšanas,” stāsta kāda paziņa. Ne jau tikai skolotājiem, skolēniem un vecākiem ir grūti pielāgoties biežajām un nereti krasajām izglītības sistēmas reformām. Nobažījušies par to ir arī augstskolu mācībspēki, jo pēdējā laikā studijām piesakoties arvien vairāk vāji izglītotu jauniešu. Tam noteikti ir vairāki iemesli, bet viens no tiem ir tas, ka skolās izglītība iedalīta četros virzienos — vispārizglītojošajā, humanitārajā un sociālajā, matemātikas, dabaszinību, kā arī profesionālajā programmā. Skolēns izvēlas vienu, un tas automātiski nozīmē, ka citā jomā viņam zināšanas ir tikai vispārīgas. Turklāt bieži vien ne jau grūtākajiem mācību priekšmetiem skolēni dod priekšroku. Jaunietim pēc vidusskolas beigšanas ir grūti mainīt “virzienu”, ja viņam nav pietiekamu zināšanu. Piekrītu viedoklim, ka jāturpina izglītības virzieni pakāpeniski apvienot vienā. Tādējādi skolēnam būtu obligāti jāapgūst visi priekšmeti pietiekami labi un papildus kādu arī padziļinātāk.
